Tiekšanās pēc jaunām zināšanām, valodām un mūzikas vēsmām pasaulē pirms vairāk nekā desmit gadiem tikko vidusskolu beigušo meiteni no Krāslavas Viktoriju Baranovsku atveda uz Lielbritāniju. Apvienotajā Karalistē iegūts bakalaura grāds pasākumu menedžmentā, tad maģistrs – internacionālā biznesa menedžmentā, un tālāk jau karjera Londonā pasākumu producēšanas uzņēmumā. Tur Viktorija Baranovska iesaistījās mūzikas festivālu organizēšanā līdz pat 80 tūkstošiem lielai auditorijai. Taču tagad jaunās sievietes dzīves ceļi atkal ir Latvijā - dzimtajā Latgalē. Jo te ir mājas, un svarīgais, kas pietrūcis tālumā - mīļš cilvēks blakus. 

Gariem, vējā plīvojošiem brūniem matiem, platu mēteli un atvērtu smaidu acīs, pat pēc desmit nodzīvotiem gadiem Lielbritānijā un darbojoties lielu pasākumu organizēšanas industrijā, Viktorija Baranovska nav pazaudējusi savu „dabas meitenes” būtību.

„Es esmu meitene no laukiem, mani priecē daba, te ir viegli tikt pie ezera, upes, mežā. Dzīvojot Londonā, tas ir vesels pasākums, bet te tas viss ir pieejams.”

Taču vēl skolas gados, dzīvojot un mācoties Krāslavā, Viktorijas domas bija par iespējām plašumā.

„To, ka mācīšos ārzemēs plāni man jau bija vidusskolas gados. Pirms tam Anglijā biju vasaras skolās, dzīvoju angļu ģimenēs. Man interesē valodas, interesē kultūra. Mācījos Anglijā 5-6 gadus. Tad vēl piecus gadus nodzīvoju Londonā, strādājot lielu pasākumu organizēšanā.”

Darbs Lielbritānijā producēšanas jomā, protams, atšķiras no tā, kā tas notiek Latvijā, tagad, jau atgriežoties dzimtenē, pārdomās dalās 33 gadus jaunā Viktorija Baranovska:

„Pie mums Latvijā viens cilvēks dara visu, bet tur mērogā viss ir lielāks, tāpēc katrs specializējas savā šaurākā jomā, bet arī ar to darba apjoms ir liels. 

Kāds nodarbojas ar sadarbību ar mūziķiem un attiecību veidošanu ar mūzikas studijām, cits ar tehniskām lietām - gaismām, vēl cits ar loģistiku.”

Diemžēl ar visām zināšanām un lielo pieredzi, atrast darbu mājās izrādījās nemaz ne tik vienkārši. Iespējams pie vainas ir laiks, kādā atgriezos, smejas Viktorija:

„Atbraucot atpakaļ man bija darbs, bet gribējās nodarboties ar to jomu, kas mani interesē. Mēģināju atrast darbu šeit, taču nācās bieži dzirdēt, ka, iespējams, man par lielu pieredze. Arī pandēmija, pasākumi nenotiek, pieprasījuma nav. Nezinu, kā būtu, ja nebūtu Covid, taču tagad ir kā ir.”

Varēja jau palikt uz dzīvi Anglijā, tomēr sirds balss aicināja Viktoriju atgriezties Latvijā.

„Tas bija emocionālais nemiers, jutu, ka kaut kā pietrūkst. Un te diezgan ātri, nepagāja ne pusgads, kā atradu savu cilvēku.

Un es domāju, ja nebūtu atradusi šo savu otru pusi, tad diezin vai paliktu Latgalē. Katram apstākļi ir citādāki, katram ir pašam jālemj par to vai atgriezties, vai palikt tur. Varam noskatīties uz to visu no patriotiskā viedokļa, taču saprotu, ka ir svarīgi uzturēt ģimenes, bērnus.”

Jāspēj būt pašam, nezaudējot savu būtību, neatkarīgi no tā, kur esi, saka Viktorija. Un pati Viktorija to spēj, jo arī atgriežoties mājās nav zaudējusi savu jaunības sapni - skatīties pasaulē plašāk.