Pavasaris ir īpašs laiks privātmāju, mazdārziņu īpašniekiem, jo sākas lielā stādīšana un dārzu iekārtošana. Kurš stāda tupeņus, kuram sirds kāro pēc skaistiem dekoratīviem krūmiem un kokiem un, protams, puķēm. Zaiga Graudiņa Rēzeknes novadā jau daudzus gadus saimnieko savā stādu audzētavā, un kopā ar trim bērniem un mazbērniem ne tikai audzē stādus, bet arī ir izveidojusi reto augu kolekciju. 

Rēzeknes novada Sakstagala pagastā pie šosejas atrodas Zaigas Graudiņas piecu hektāru platībā izveidotā augu paradīze. Te šķiet aug viss - sākot no jau ierastajām ledenēm un beidzot ar kalnu kļavas vai zīda koku. Saimniece atklāj, ka lielā mīlestība pret mežu, dabu, augiem viņu dzimtā ir nodota no paaudzes uz paaudzi.

„Dzimusi Dobelē, mežkunga ģimenē. Vectēvs bija mežkungs, tēvs arī visu mūžu bija mežkungs, un es esmu izaugusi šajā meža un dabas vidē. Viss šis zaļais, man šķiet, ir tikai un vienīgi mans un mani nekas cits tā īpaši nav interesējis kā šī zaļā pasaule.”

„Jau no bērnības tēvam līdzi uz mežu, stādījām arī ap mājām puķes un kokus. Atceros es vēl tāds mazs sisenis pagaldes stadijā gāju tēvam līdzi uz mežu un viņš rādīja, kas ir gundega, kas ir Eiropas segliņš, kas ir zalktenīte.”

Zaiga Graudiņa atzīst, ka pēc skolas beigšanas viņai nav bijis jālauza galva kādu specialitāti izvēlēties. Bijis skaidrs - Lauksaimniecības universitāte, Mežkopības fakultāte. Pēc tam ģimene, bērni un 35 mežam veltīti gadi Valsts meža dienestā. Un tad lēmums mainīt dzīvi.

„Aizgāju no mežniecības un nopirku šeit vecas, pus sabrukušas mājas, kas bija nātrēs un atkritumu kaudzē līdz ausīm ieaugušas. Tā mēs iesākām. Un interesanti tas, ka tad, kad mēs nācām uz šejieni, man prātā nenāca, ka es uztaisīšu kādu lielāku stādu audzētavu. Tas it kā izveidojās pats no sevis. Šis īpašumiņš ir 5 hektāri. Zeme ir neauglīga, cieta, blīva, akmeņaina, sausa, ļoti nepateicīga zeme. Tomēr kaut ko jau es te ieaudzēju. Stādiņus taisām podiņos.”

Zaiga Graudiņa ar aizrautību  veic nozīmīgu darbu, lai eksotiskos augus pielāgotu Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Viņas stādu audzētavā ir iespējams apskatīt arī eksotiskus augus, ko ir sanācis pielāgot Latvijas klimatam. Te ir arī tulpju koks, melnais plūškoks, kalnu kļavas un citi.

„Šie retie augi ir mana slimība. Gribas vienmēr izmēģināt ko jaunu. Uzzini  vai izlasi kaut ko un tāds augs ir jādabū, jāpārliecinās vai dzīvos . Šogad ar hurmu man sanāca kreņķi. Visu laiku man bija un šogad kaut kas nav tā. Ir tāds interesants augs pieclapiņu akēbija ar ēdamiem augļiem. Interesanta liāna ar tumši bordo ziediņiem, ļoti jauki smaržo un 10 centimetrus gari tādi kā banāni auglīši viņai, īpatnēji zili lillā krāsa un ir ēdami. Trejlapu pocijs man arī aug un jau ražo . Tas ir vienīgais citruss, ko Latvijā varētu diezgan sekmīgi audzēt arī laukā. Auglīši kādus 5 centimetrus diametra un tik smaržīgi! Tā citrusu smarža, pasakaini smaržīgi auglīši. Viņš nav tik skābs kā citrons  un nav tik garšīgs kā apelsīns. Viducīti apēdu un sēkliņas seju zemē iekšā.”

Zaiga Graudiņa stāsta, ka augu sēklas viņa pasūta  no sēklu apmaiņas fondiem botāniskajos dārzos, pērk internetā. Taču Latgalē ir arī savas brīnumvietas, un tie esot vecie muižu parki.

„Ļoti daudz ko labu var atrast arī Latvijas vecajos lauku parkos, jo baronu laikos bija gudri dārznieki un viņi zināja, ko stādīt un tas materiāls, kas vecajos parkos ir fantastisks. Tie ir augi, kas perfekti pielāgojušies mūsu klimatam un ražo dīgtspējīgas sēklas un tie ir dzīvotspējīgi visā Latvijā.”

„Tā es uztrāpīju kalnu kļavas. Ja skatāmies grāmatas vai jautājam dendralogiem, viņi teiks, ka ne Latgalē, ne Vidzemē  šajā kalnu kļava nekad nebūs koks. Tā nav taisnība. Ir Latgalē lieli kalnu kļavas koki. Tātad kādreiz ir bijis kāds trakais uz kokiem, labā vārda nozīmē, kurš tomēr uztrāpījis tādu klonu, kas perfekti tur šejienes klimatu un šo koku sēklas ir ar perfektu aukstumizturību. Pie sevis tos esmu ieaudzējusi.”

Dārzniece atklāj, ka protams, stādu audzētāja darbs nebūt nav no tiem vieglajiem, taču vislielākais atalgojums ir izdīgusi sēkliņa.

„Augu pasaule tas ir visskaistākais, kas vien var būt uz pasaules. Zaļā krāsa arī tā ir visskaistākā un vislabākā.”

Izstaigājusi savu ziedošo dārzu, siltumnīcas, pēc garas un smagas darba dienas Zaiga Graudīņa cer, ka pēc viņas šajā pasaulē paliks ne tikai bērni, bet arī koki, krūmi, puķes, ko viņa ir izaudzējusi un palaidusi pasaulē. Lai ir skaisti.