Aizputē viesojamies uzņēmumā "Kurzemes atslēgas", kur izstaigājam atslēgu ražotnes cehus. Tā ir vieta, kur  fabrikas kluba interjers sniedz īso kursu 20. gadsimta 70 - 80. arhitektūrā un dizainā, un fabrikas teritoriju uzmana skaļi, labi baroti garkaklaini sargi. Vēl piestājam pie senām atjaunotām mājām, lai uzzinātu, kur atrodas pilsētas šaurākā iela – tikai 60 centimetrus plata.

Šajā industriāli kulturālā ceļojumā ar zosu piedalīšanos iepazīt Aizputi palīdz divi šīs pilsētas patrioti – uzņēmuma "Kurzemes atslēgas" valdes loceklis būvinženieris Jānis Kreicburgs un fotogrāfs, un novadpētnieks Varis Sants.

Fotogrāfs, dzimtu un novadpētnieks Varis Sants aicina pievērst uzmanību ēkai, kas atrodas līdzās  monumentālai sarkanu ķieģeļu būvei – agrākai kartonāžas fabrikai, kas te darbojās kopš 1890. gada. Šo namu tolaik projektēja Liepājas galvenais arhitekts Makss Pauls Berči, bet pirms tuvāk iepazīstam  fabrikas māju, kopā ar Vari Santu pārlaižam skatu uz citām blakus esošām celtnēm.

Aizputnieks Eduards Dambergs vairākas desmitgades no malkas pagalēm veidoja pilis, ko allaž brauca apbrīnot tūristi. Līdz ar viņa aiziešanu mūžībā 2006. gadā, arī malkas pilis izzuda un, jā, šis vīrs līdzējis pārveidot pareizticīgo baznīcu adventistu draudzes vajadzībām, tagad lūkojam dievnamu bez sīpolveida kupoliem.

Par Jāni Kreicburgu Latvijas Radio jau ir stāstīts. Dēvēts par Aizputes atjaunotāju, pēc izglītības  būvinženieris, pēc aicinājuma – lokālpatriots un senu ēku, tā teikt, atdzīvinātājs. Viņš arī  SIA „Kurzemes atslēga” valdes loceklis un tāpēc dodamies iepazīt minēto ražotni, ne tik daudz še gatavoto produkciju, bet vēsturisko ēku un tās mantojumu. Knābjus sveicienā atvēruši, pirmie mūs sagaida fabrikas īpašie darbinieki.

Iepazinuši  metāla furnitūras fabrikas ēdelīgo zvērudārzu, tālāk jau izbaudām   šai vietai  ierastākas skaņas.

1960. gadā darbu Aizputē šeit uzsāk  metāla un būvapkalumu rūpnīca, kas bez pārtraukuma darbojas vēl šodien, ražojot preci plašam tirgum – no šejienes uz Čehiju ceļo logu rokturi, uz Oslo – logu viras vēsturiskām ēkām, uz mūsu pašu veikaliem – dažādas slēdzenes un metāla furnitūra. Arī Ķīnā naski veido pakaļdarinājumusšai Aizputes produkcijai. Ieejam vēl citā cehā, kur gatavo slēdzeņu formas, un meistars Normunds Mirbahs laipni izskaidro sava darba specifiku.

Aurējošas zosis un runātīgi darbinieki rada omulīgu gaisotni šādā rūpnieciskā vidē. Bet līdzās fabrikas cehiem patiesu izbrīnu un acuprieku sniedz turpat esošā kluba telpas. Laipni lūgti pagājušā gadsimta 80. gados un gaumīgā tautiskā  modernisma interjerā! Ieeja plašā zālē ar labu koptu parketu, melnu flīģeli, atvāžamiem krēsliem, uz palodzēm zaļo lekni telpaugi.

Jānis Kreicburgs un Varis Sants atgādina, ka metālfurnitūras fabrikas klubā  tiek laipni gaidītas dzīvokļa izmērus pāraugušas palmas. Tām, tāpat kā zosīm būs nodrošināta teicama aprūpe.

Bet Aizputes ceļojums vēl nav galā un raidījuma noslēgumā dodamies uz Kuldīgas ielu, kur Jānis Kreicburgs kopā ar domubiedriem ir ķēries klāt krietni senākiem namiem.

Vienā ielas pusē ir divas atjaunotas dzīvokļu ēkas, kurām pa vidu pāris metru garumā stiepjas šaurā Skudru iela, bet pāri Kuldīgas ielai ir bērnudārzs, uz kura žoga ir izvietota informācija par šīs ēkas vairāk kā 200 gadus seno vēsturi. Sētas dēļu vietā ar skatāmas palielinātas krāsainās fotogrāfijas par bērnudārznieku gaitām.