"Kurši ir brīvi, izdarīgi, un tiem netīk, ja aiz muguras kāds tos aprunā," tā par sevi saka trīs Kuldīgas un tās apkaimes iedzīvotājas – stāstniece Liesma Lagzdiņa, stāstniece un folkloras kopas "Kūrava" vadītāja Ina Celitāne un Eva Muižniece no senā ķoniņu ciema Lipaiķiem. Viņu izpildījumā dzirdēsim, kā skan "Pūt vējiņi" kuldīdznieku versijā, uzzināsim kādi ir kurši, ieklausīsimies tāmnieku dialektā. Šo dialektu komentē arī valodniece Anete Ozola.

Sūnu zaļš nams, pie griestu sijām karājas sažāvēti piparmētru, liepziedu un raudeņu pušķi, uz galda dižkummiņā jeb palielā māla bļodā smaržo pīrāgi, svītrains kaķis futbolē pa grīdu sazin kur atrastu zeķi, un trīs kurzemnieces. Eva, kuplu matu kodaļu, rotājusies bronzā kaltām senām baltu rotām, atgādina trauslu meža laumiņu, Ina, šķelmīgu un siltu smaidu, un kā vēlāk, skatoties fotogrāfijas var redzēt, vislabāk Inai piestāv kāds Kurzemes tautas tērps, obligāti ar raibu lakatu galvā un lielām saktām, un namamāte Liesma,  baltu galvu, siltu sirdi un košum košu valodu. Šoreiz pieturam Kuldīgā.

Runājot par dialektiem, LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente, dialektu pētniece Anete Ozola saka, ka ar Kuldīgu ir interesenti, jo  dialektu kartē tā atrodas  uz robežas: viena puse ir lībiskais dialekts un otra – dienvidu galā ir vidus dialekta kursiskā izloksne. Viņa piebilst, ka konkrētu robežu ir grūti novilkt, jo tā ņemta vērā pēc administratīvi teritoriālā dalījuma pagājušā gadsimta 30. gados, bet  nenoliedzami, ka te ir sajaucies lībiskais dialekts un kursiskā izloksne.