"Tautas raksturs izpaužas veidā, kā tā dzīvo, kā ģērbjas, kā ēd, kā izklaidējas un kā strādā, kādi ir tās darbarīki un mājokļi," savulaik teicis Augusts Bīlenšteins.

Dobeles muzejā, pieminot vācbaltu mācītāju, valodnieku un etnogrāfu Augustu Bīlenšteinu 200. jubilejā, atklāta viņam veltīta izstāde. Tur kopā ar muzeja vēsturnieci Undīni Krūzi uzklausām stāstu par Bīlenštenu dzimtu, par Bīlenšteina vākumu latviešu folklorā un vēsturē. Dobeles pilsdrupās stāsta par viņa devumu pirmajos Kurzemes dziedāšanas svētkos, bet pie senās mācītājmuižas aplūkojam Bīlenšteina stādīto Liepu apli par godu Bībeles uzlabotam tulkojumam latviešu valodā. Savukārt Dobeles luterāņu baznīcā aplūkojam retus kapakmeņus, kuri saglabājušies līdz šodienai, arī pateicoties Augustam Bīlenšteinam.

"Augusts Bīlenšteins ir uzskatāms par pirmo nozīmīgāko latviešu valodas, etnogrāfijas, folkloras (tostarp tautasdziesmu) senvēstures pētnieku. Viņu var uzskatīt arī par vienu no pirmajiem latviešu identitātes popularizētājiem pasaulē." Tā lasāms mūsu Nacionālās enciklopēdijas elektroniskajā versijā šķirklī par Augustu Bīlenšteinu.

Dobeles muzejā nelielā izstādē varam iepazīt šī dižvīra dzīvi, dzimtu, un viņa darbus. Muzeja vēsturniece Undīne Krūze stāstu sāk pie pamatīga sena koka galda. Lai arī zināms, ka savulaik Dobeles mācītājam, neraugoties uz viņa interesi par latviešu folkloru, tās vākšanu, latviešu gramatikas analīzi, bija saspīlētas attiecības ar jaunlatviešu pārstāvjiem, vēsturniece atklāj, ka saziņa ar Krišjāni Baronu bijusi cieņpilna. 

Nomelnējuši bronzas gredzeni un zaļi nosūbējušas saktas, kas reiz veidoja Kurzemes provinces muzeja krājumu, parāda Augustu Bīlenšteinu kā vienu no arheoloģijas aizsācējiem Latvijas teritorijā. Savu dzīves aprakstu Bīlnšteins apkopoja autobiogrāfijā ar nosaukumu „Kāda laimīga dzīve”, ko, būdams neredzīgs, viņš diktēja savai meitai Martai. Grāmata nāca klajā 1904. gadā un drīz pēc tam laime aprāvās, jo 1905. gada muižu dedzināšanas vilnis skāra arī Dobeles mācītājmāju. Par to izstādē vēsta ekspozīcija ar apdegušām lapu driskām, vienīgo no uguns paglābto grāmatu un šīs nelaimes vaininieka Dāvida Beikas portrets.

Nežēlīgi ironiski ir tas, ka komunistisko ideju pārņemtais Beika pagājušā gadsimta 20. - 30. gados pārceļas uz Maskavu, darbojas tur kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pārstāvis, bet Staļina rīkotā Lielā terora laikā tika apcietināts un mira izsūtījumā Gulaga nometnē. Savukārt Augusts Bīlenštiens, sagrauts pēc notikušās dedzināšanas, pārceļas uz Jelgavu, kur arī nodzīvo līdz sava mūža beigām 1907. gadā.

Turpinot ceļojumu pa Bīlenštiena vietām Dobelē, dodamies uz mācītāja māju, kur aizvien pavasaros zied Bīlenšteina stādītie ceriņi. Jāpiemin, ka tieši viņš bija tas, kurš ieveda Dobelē pirmos ceriņu dēstus tolaik no Vācijas un Krievijas, un ar to ne tik Dobelē, bet arī citviet Latvijā sākās ceriņu pavairošana un selekcija.

Pēc tam kopā ar Dobeles novada muzeja vēsturnieci Undīni Krūzi esam ceļā uz nākamo pieturvietu - Dobeles luterāņu dievnamu, kur savulaik darbojušās divas draudzes - vācu un latviešu, Te ikviens interesents var aplūkot divus īpašus memoriālos pieminekļus - Virkus un Almāles muižu īpašnieka  Aleksandra fon Mēdema atraitnei Annai fon Koskulai un viņas diviem agri mirušajiem bērniem veltītu kapa plāksni un epitāfiju jeb veltījuma tekstu muižniekiem Drahenfelsiem.  Te runa ir pa ļoti neparastiem un  retiem mirušo piemiņai veltītiem mākslas darbiem, viens ir veidots viduslaiku stilistikā, otrs - ļoti grezns, barokāls, un tie šeit ir aplūkojami, arī pateicoties Augusta Bīlnešteina iniciatīvai. Esam satikušas draudzes priekšnieci Līgu Freibergu.

Jau vairākus gadus Dobeles pilsētas lepnums ir iekonservētās pilsdrupas, kur daļa mūru ir apjumta un tur iekārtotas modernas ekspozīciju zāles, kas stāsta par Dobeles vēsturi. Bet par šo pilsdrupu saglabāšanu arī ir jāpateicas Augustam Bīlenšteinam.