Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par nozari, kura ir jebkuras ekonomikas pamatā – tie ir autoceļi. Noslēgumā ieskatāmies mūsu ieguldījumu portfeļos. 

Noturēt esošo vai attīstīt? Ar šādu jautājumu aizvadītajā nedēļā ceļu nozare pulcējās uz divu dienu konferenci. 

Latvijā ir vairāk nekā 70 000 km dažādu ceļu, valsts ceļu kopgarums ir 20 000 un nedaudz vairāk nekā puse no ceļiem ir ar grants segumu. Ja runājam līdzībās ar asinsrites sistēmu, tad tāds pamatīgs sabiezējums vai trombs ir Rīgas reģions, kur autoceļi ir visnoslogotākie, savukārt, jo tuvāk valsts robežai, jo sliktāk apasiņoti ir reģionālie ceļi, kvalitātes un arī satiksmes intensitātes ziņā. 

Un paturpinot alegoriju ir vēl viena ielaista, hroniska kaite – nepietiekams uzturs, jeb nauda ceļu uzturēšanai un attīstīšanai. Ceļu nozares konferencē teju ikviens runātājs pieminēja 615 miljonus eiro gadā, naudu, kas būtu nepieciešama, lai esošu ceļu stāvokli noturētu, nerunājot par kādu nozīmīgu attīstību. Bet realitātē gadu no gada ir uz pusi mazāk naudas. Un neizdarīto darbu kopapjoms pēdējos trīsdesmit gados tuvojas jau trīs miljardu eiro vērtībai. Gadiem esam dzirdējuši vienu mantru – ir jāatgriežas pie speciāla ceļu fonda, to piedāvā arī bijušais Ceļu policijas priekšnieks, tagad Saeimas deputāts, no partijas “Latvija pirmajā vietā” Edmunds Zivtiņš.

Ja paraugāmies objektīvi, pēdējos gados Latvijas valsts ceļu stāvoklis iet, ja var tā teikt – uz gaismu, aiz vien vairāk tiek sakārtotas lielās šosejas, galvenie autoceļi, bet savā ziņā uz tā rēķina aiz vien sliktāk paliek ar mazākas nozīmes ceļiem. Pašvaldībām brīžiem nav iespēju, ko darīt lietas labā, veidojas tāds kā apburtais aplis, saka Uģis Mitrevics, bijušais Siguldas mērs, tagad Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības. 

Mēs diezgan labi saprotam, ar kurām kaimiņvalstīm mums bija praktiski vienādas izejas pozīcijas pirms gadiem 30 un uz kuru ziemeļu kaimiņu raugāmies, kā piemēru. Šobrīd igauņi naudas daudzumu autoceļiem būtiski samazina, jo Eiropas Savienība daudz mazāk finansē autoceļus. Igauņi par satiksmi sāk domāt skandināviskāk un iespējams, mums arī būtu jāiet līdzīgs ceļš, saka Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs, frakcijas „Progresīvie” priekšsēdētājs Kaspars Briškens.

Tas ar ko jārēķinās, ka Eiropas Savienība turpmāk daudz vairāk atbalstīs un finansēs dzelzceļu un iespējams, nākotnē, raugoties no mobilitātes viedokļa, daudz nozīmīgāki kļūs vietējie ceļi, pa kuriem nokļūt līdz dzelzceļa stacijai, nekā pārvietoties starp pilsētām ar auto pa autoceļiem. Kas savā ziņā domāšanu par to, kuri ir tie svarīgākie autoceļi apgriež kājām gaisā. Bbūs jāizlemj, ko darīsim. 

Protams, ir jāplāno nākotne, bet tādu ilgtermiņu, skaistu plānu mums netrūkst saka Uģis Mitrevics, bieži vien šādi plāni ar pamatīgu putekļu kārtu palikuši ierēdņu atvilktnēs, jo mainījās situācija, parādījās jauna nākotne, ko plānot, un iedzīvotāji tā arī to skaisto nākotni nesagaida. 

Galu galā, vai tie ir ilgtermiņa, reāli vai nereāli plāni, vai esošo dubļaino un bedraino ceļu sakopšana – tam visam vajag vairāk naudas. Latvijas valsts ceļi un nozare saka – vajag divreiz vairāk, nekā ir. Aktuāls jautājums, vai varam atļauties tērēt vairāk autoceļiem? Bankas „Citadele” ekonomists un fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš saka, visticamāk nē. 

Paraugoties tālākā nākotnē un atbildot uz retorisko jautājumu, vai mums vispār vajag vai nevajag reģionālos ceļus, ja jau tagad 70% satiksmes notiek tikai ap Rīgu, ekonomists ceļu ekspertus, politiķus un arī citus ekonomistus aicina paskatīties uz mūsu eksportspējīgajām nozarēm – pārtika, koksne. Skaidrs, ka šajā ziņā bez reģioniem un labas satiksmes ar tiem, mēs neiztiksim.