Latgalīšu literaturys raidīroksts “Puslopys” ir myusdīnu latgalīšu literaturys puslopu puorškūrsteišona – apsarunuošona ar autorim par raksteišonu, volūdu, kasdīnu i dzeivi kai taidu. “Puslopys” aicynoj īsaklauseit ari latgaliski pīraksteitūs dorbūs voi tūs fragmentūs pošu autoru skaitejumūs, taipat kotrā sasatikšonys reizē tūp vīna jaunys dzīsmis skice ar satyktuo autora tekstu.

Itūreiz raidīrokstā “Puslopys” mygluojs.

mygluojs ir vysai jauns latgalīšu autors, kurais roksta ar pseidonimu, eistyn naatkluojūt sovu identitati i cikom sovu dzeji publiciejs viņ socialajūs teiklūs i internetā. „mygluojs – tys, pyrmom kuortom, ir koncepts,” tai atbiļdūt iz vaicuojumu, kas tod eistyn ir mygluojs, kai pyrmū soka pats pseidonima turātuojs.

„Tys ir koncepts, kū es izveiduoju, kod maņ beja cīši gryuši dzeivis periodi. Tod ir breižim taida sajiuta – gribīs pasceit: „Es nazynu, kur es asu. Maņ ir taida sajiuta, ka asu myglā.” I vīnā nu taidu epizožu es suoku raksteit dzeju.”

Pyrmuo atsakluošona publiski mygluojam beja septembra vydā Rēzeknis nūvoda Rogovkā dzejis dīnom veļteitajā pyrmajā dzejis slamā latgaliski. Tai eistyn mygluojs atsakluot vēļ arviņ nagryb, jo dzejūli īt vysā gryutūs dzeivis periodūs. „Es ari jiutūs cīši īvainojams, kod es runoju par sovu muokslu, par sovu dzeju. I nasagryb ar cylvākim par tū runuot.”

Pseidonimu mygluojs izvieliejs, jo pašam pateik i mygla kai dabys paruodeiba, i ari kai astronimiskys veiduojums. „Tys, ka mygluojs ir veirīšu dzimtis vuords, tys maņ galeigi natraucej. Maņ ruodīs tys pat dūd taidu breiveibu, ka, kod es asu mygluojs, es asu vīnkuorši objekts. Maņ nav dzimtis, es vīnkuorši asu nazkas. Tī dzymuma stereotipi dažreiz tai īrūbežoj ari pošu sevi.” Ari skaitūt cytu autoru dzeju, mygluojs autora dzymumam viereibu napīvierš, izsverūt, ka dzejūļa skaiteišona vys tik ir īniršona vaira autora īkšejā pasaulī.

Nu faktu, kū par sevi atkluoj mygluojs, ir Rēzekne kai centralais punkts geografiskā ziņā, dažaidi punkti Rēzeknis nūvodā i tuoluoki styuri Eiropā studeju laikā. Taišni pādejais mygluojam devs izpratni, ka „nav juosabeist nu tuo, ka mes pagaissim, ka mes puoruok daudz vērsimēs iz tū, kas nūteik cytur. Ka tu pīteikūši stypri turīs pi sova, tod ar taidu vīnkuoršu pasavieršonu i pabyušonu cytur, tu pats nikur napagaissi.”

mygluojs aicynoj byut saudzeigim pret jaunim autorim. „Parosti, kai maņ īt ar tim dorbim, kod maņ ir taida sajiuta, ka maņ ir nazkaida skoborga aizakieruse, ka maņ tiuleit tys ir juoizvalk voi maņ juodaboj tys uorā, tei ir tei zeime, ka voi nu es tiuleit tū sajiutu dabuošu uorā kai dzejūli, voi nu tys uzakruos manī. I tuos emocejis vīnkuorši var nūdareit ari puori. Tys spīdīņs dažreiz varbyut drusku vajadzeigs, lai tū skoborgu izdzeitu uorā, bet, ka tu puoruok stypri uzspīssi voi nu uzspīssi napareizi, tu jū īdzeisi dziļuok i uorā vairuok nadabuosi.”

Ar latgalīšu literaturys autorim sasarunoj muzikis, viesturnīks Arņs Slobožaņins i projektu vadeituoja, latgalīšu volūdys popularizātuoja Edeite Husare.