"…Vismazākā ir spīkeru studija, tā ir istabiņa, kurā lasa ziņas un spēlē skaņuplates. Jau lielāka ir lektoru studija priekšlasījumiem, tur telpa ir klāta ar grīdsegu, popētiem griestiem, sienas ar priekškariem, galds ar mikrofonu un pulksteni un ērts krēsls." (V. Veldre. laikraksts „Zemnieku Domas" 1937. g.)

Kopā ar arhitektu Jāni Lejnieku un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sabiedrisko attiecību speciālistu Gunti Rozenbergu dodamies lūkot telpas, kuru vairs nav. Klausoties senos atmiņu stāstos, mēģināsim "restaurēt" Latvijas Radiofona gaisotni ēkā Aspazijas bulvārī 5 pagājušā gadsimta 20.-30. gados.

Laika posmā no 1902.- 1904. gadam pēc Rīgas arhitekta Jūlisa Pfeifera un Pēterburgas inženiera Leontija Novikova projekta toreizējās Suvorova ielas sākumā pie Teātra bulvāra uzcēla trīs stāvus augstu Pasta un telegrāfa ēku. Paiet laiks, un še esošās sakaru iestādes paspārnē dzimst  jaunais sakaru līdzeklis – Rīgas Radiofons. Kamēr vēl notiek radio ierīkošanas darbi, tiek lemts par vārda došanu  mazajai ieliņai starp pasta ēku un pilsētas kanālu.

1925. gada 2. septembrī „Rīgas Ziņas” raksta: „…Ierosināts jautājums dot nosaukumu ielai, kura sākas no pasta virsvaldes nama un iet līdz prefektūras namam kanāla malā. Iesniegti priekšlikumi šo ielu nosaukt vaj nu par jauno Pasta vaj Radio ielu.”

Un tā līdz šai baltai dienai iela nes Radio nosaukumu. Ēku sagrāva vācu karaspēks, atkāpjoties 1944. gada rudenī, bet tā tika atjaunota un daļēji pēc iepriekšējā plānojuma. Tagad namā darbojas LU Ekonomikas un Sociālo zinātņu fakultāte un dodamies meklēt telpas, kur reiz atradies radio.

Esam iegājuši Gunta Rozenberga kabinetā trešajā stāvā un mēģinām iedomāties, kur tad atskanēja pirmās radiofoniskās skaņas, jo sākotnēji  jauna medija vajadzībām bija atvēlētas tik pāris telpas un viena  pavisam neliela studija. Toties mēs zinām kā šī studija bija iekārtota

"Telpā nav logu. Visas sienas un griesti apklāti ar biezu raibas drānas kārtu, kura brīvi krītošās krokās neatstāj nevienu vietiņu kailu. Zem drānas vēl nāk polsterējums apmēram 10 cm biezumā. Grīdu sedz biezs tepiķis, kurš apslāpē katru soli. Tamdēļ šinī telpā ir neparasts klusums, jo te atrodas visjūtīgākā auss — mikrofons, kurš uztver arī vismazāko troksnīti. Ir pienācis laiks uzsākt programmas noraidīšanu. Tūlīt pēc pa­rei­zā laika noraidīšanas radiofona  runātājs pie­sē­žas pie gal­­diņa apm. 1,5 m attālumā no mik­ro­fona, atver muti un saka: „Rīga – ra­dio­fons. Lab­­vakar...” Tiek nolasīti jaunākie no­tikumi, tirgus un bir­žas ziņas. Šai laikā, protams, visiem pārējiem, kuri atrodas studijā, jā­izturas mie­rī­gi. Kad runātājs savu daļu pabeidzis, tad parasti pēc 3 min. pārtraukuma sākas priekš­­nesumi – dzie­­dātāji pēdējo reizi uzsit uz klavierēm pareizo „toni”; priekšne­su­ma da­ļas vadītājs vi­su ātri vēl pārskata, tad dod zīmi, ar kuru mikrofons atkal tiek ie­slēgts un mūzi­ka, dzie­dāšana jeb kas cits klausītājiem liek atkal aizmirst apkārtni."

Paiet tikai viens gads, un jau 1926. gadā pirmā radiostudija izrādās par mazu. Uzbūvēja otru, lielāku, bet drīz vien arī tā neapmierināja radiofona programmu pārraides vajadzības. Pēc plašām diskusijām tika nolemts uzbūvēt pasta ēkai vēl divus  stāvus. To arhitekts bija Dāvids Zariņš. Pasta ēkas divu stāvu izbūvi pabeidza 1933. gadā un radiofona vajadzībām tika iekārtotas piecas studijas: divas bija paredzētas orķestriem un koriem, pārējās – priekšnesumiem ar  mazāku dalībnieku skaitu.