Latvijas Radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Kopš tā laika skaņu pārraides tehnika ir attīstījusies milzu soļiem, taču vēl arvien ir blakusfaktori - mušas, vējš vai tas, ka koncerts, kas nesākas laikā, un tad gan skaņu vīriem translācijas busiņā, gan tiešraižu vadītājiem nākas pasvīst, lai ēterā nevaldītu klusums.

Elvis Jansons, Gita Lancere un Ilga Auguste atceras situācijas, kad kāds pasākums nesākas laikā vai cilvēks neatnāk uz interviju. Savukārt no arhīva apcirkņiem paklausīsimies skaņu inženieru Aivara Štengeļa un Jāņa Finkenfūsa atmiņas par translāciju draudiem - mušām un vēju.

Pirmā pasākuma pārraide tiešajā ēterā bija tad pat, kad piedzima Latvijas Radio, proti, 1925. gada 1. novembrī notiek pieslēgums operas namam, kur radiofons translē Pučīni operu „Madame Butterfly”.

Radiofona dibinātājs, inženieris Jānis Linters vēlāk savās atmiņās raksta, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latu un līdz ar to krājumi no iekasētas abonēšanas maksas bija izbeigušies.

Radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Interesanti, ka pagājušā gadsimta 50. - 60. gados dažu sporta spēļu translācija  nenotika vis tiešajā ēterā, bet gan ierakstā. To atceras  toreizējais tehniskās daļas inženieris un remontu daļas vadītājs ldis Mazvērsītis, kad 2000. gadu sākumā  šīs atmiņas  ierakstīja Ulda meita –mūzikas žurnāliste un Latvijas Radio 2 darbiniece Daiga Mazvērsīte.

Uldis Mazvērsītis atceras, ka šīs translācijas toreiz tika ierakstītas pa telefona vadiem.

Tagad jau vairāk nekā divdesmit gadu radio rīcībā ir satelīta uztvērēji un visi skaņas signāli nāk, tā teikt, no kosmosa. Translāciju busiņā, kas aprīkots ar satelīta uztvērēju pie nelielas pults, ar skaņu līmeņa monitoriem un datora  ekrānā ar skaņu spektra līkni veras skaņu inženieris Jānis Finkenfūss, kurš teju 50 gadus rūpējas par to, lai skaņa no translācijas vietas nonāk pie radio klausītājiem.

Translācijas  brigāde darbojas sazobē ar žurnālistu, kurš  vada konkrēto pasākumu un viens no tādiem ir raidījuma kā „Kā labāk dzīvot” vadītājs Elvis Jansons. Uzrunāju viņu par tiem gadījumiem, kad, neraugoties uz modernu tehniku, labiem laika apstākļiem un komandas darbu, tomēr ir vēl citi faktori, kas var traucēt translāciju.

Turpinājumā kolēģi dalās ar stāstiem, kā aizpildīt ēteru tiešraidēs, ja translējamais pasākums nenorit pēc scenārija. Elvim Jansonam ir stāsts par pagājušo gadu, bet pasaules tautu mūzikas raidījuma „Odiseja” veidotāja un mūzikas žurnāliste Gita Lancere atzīst, ka „reizēm cilvēki domā, ka radio pietiek ar labu balsi, taču tiešraidēs ļoti liela un glābjoša nozīme ir tavām zināšanām un sagatavotībai”.

Viņa atceras, kā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kā jauna radio darbiniece vadīja folkloras festivāla „Baltica” noslēguma koncertu.

LR kanāla „Klasika” raidījumu veidotāja, cilvēks ar bagātīgu  pieredzi tiešraižu vadīšanā Ilga Auguste arī uzsver, cik būtiski ir izpildīt mājas darbu, proti, apbruņoties ar informāciju par konkrētu pasākumu un tajā iesaistītajām personām, taču reizumis nākas arī improvizēt un meklēt savā zināšanu bagāžā papildu resursus.