"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris" – grāmata par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs.

Jūs, protams, varat sākt ar vienu stāstu no 11 – piemēram, sava mīļākā aktiera Andra Keiša, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa, Baibas Brokas vai kāda cita, bet tad tomēr esot jālasa visi, ja gribat pilnu bildi par Jaunā Rīgas teātra 30 gadiem.

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" – tā sauca pirmo Alvja Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī 1993. gadā.

Varat saukt to par teātra mitoloģijas vai atgriešanās grāmatu, vai dot tai katrs savu personīgo nosaukumu, jo pieļauju, katram ir arī sava personīgā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Grāmatā atradīsit arī ļoti personīgas aktieru fotogrāfijas no viesizrāžu aizkulisēm, kas līdz šim nav publiskotas, kā saka Vilis Daudziņš – „pārskatījām savas kurpju kastes”.

Ja šī grāmata ir skats no iekšpuses, tad top arī skats no ārpuses, ko raksta arhitekte Zaiga Gaile un mākslas zinātniece Anita Vanaga – par namu Lāčplēša ielā 25 un pieciem teātriem, kas šeit radījuši. Ar šo grāmatu JRT atgriežas vēsturiskajā Lāčplēša ielas namā un noslēdz savus „trimdas gadus” Miera ielā.

Grāmatas 11 autori ir režisors Alvis Hermanis, aktieri Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Andris Keišs, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. 

Skats uz vienu un to pašu notikumu vai izrādi var būt aprakstīts arī no dažādiem skatu punktiem, jo atmiņa ir svarīga, bet reizēm mānīga un, protams, arī subjektīva pavadone.

Ar aktieri Vili Daudziņu saruna par grāmatu Kultūras rondo.

Raidījumu atbalsta: