Ievai Strukai Astrīda Kairiša sākās ar Lauras lomu filmā "Ezera sonāte", bet uz skatuves – ar Antoniju "Skroderdienās Silmačos". Daudzas nefiksētas sarunas pie bezgalīgām kafijas tasēm un Astrīdas izsmēķētām cigaretēm - tā ir liktens dāvana, Ievai Strukai strādājot Nacionālajā teātrī, pierunāt Astrīdu, kura jau sen nesniedz intervijas par sevi, sarunai "Teātra Vēstnesim" viņas 70. jubilejas sakarā un palūgt dažas bērnības dienu bildes rakstam izdevumā "100 izcili Latvijas aktieri".

Varbūt tas ir sākums, lai taptu grāmata "Kafija un cigaretes. Astrīda", kas prasa gan striktu struktūru, gan spēju sabalansēt emocionālo ar racionālo, attēlu ar tekstu. Varat to saukt arī par savdabīgu fotogrāmatu, kuras līdzautors ir fotomākslinieks Kristaps Kalns.

Diplomdarba izrādē Astrīda spēlē Zani, pēc tam šī loma seko līdz filmai un visbeidzot – līdz Elmāra Seņkova iestudētajiem "Pūt, vējiņi!" Nacionālajā teātrī. Astrīdai ir daudz dots kā māksliniecei, bet cilvēciski - sarežģīts liktenis. Un arī kā jaunai aktrisei jādzird Smiļģa verdikts, ka nebūs… Tad seko liktenīgā Liepāja un atgriešanās Rīgā.

Ievas Strukas grāmatu, kas veltīta aktrisei Astrīdai Kairišai (1941–2021), "Kafija un cigaretes. Astrīda"izdevuši "Latvijas Mediji". Noslēpuma klātbūtne paliek – sejā un balsī.