Laba un raita valoda, skaidra dikcija un patīkams tembrs – uz šiem trim vaļiem vēlams balstīties ikvienam profesionālam radio runātājam. Raidījumā Reiz radio... lūkojam, kādi bija noteikumi, lai kļūtu par radiofona spīkeru starpkaru Latvijā, kā notika radio diktoru meistarības slīpēšana pagājušā gadsimta nogalē un kādas tagad ir ziņu lasītāju prasmes.
Runā, ka izcilais sengrieķu orators Demostens ir vingrinājies runāt ar akmeņiem mutē, savukārt ilggadīgās runas mākslas pasniedzējas Antonijas Apeles audzēkņi uz nodarbību nāca ar vīna pudeles korķi, lai labāk iekustinātu lūpas.
Tas ir tikai viens no daudzajiem Antonijas mācīšanas veidiem. Nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš prasīgā runas skolotāja ir devusies mūžībā, taču viņas mācītais cītīgākajiem skolēniem ir kā akmenī iekalts - arī es esmu izbaudījusi kā šī maziņā, sausnējā dāma, krellēs un lakatos, ar stingru tvērienu paņem sava mācekļa roku iebada to sev zem ribām, lai skolēns jūt kā pareizi jāelpo.
Uz grīdas gulējuši, rāpojuši, ar korķi mutē runājuši pie Antonijas ir lielais vairums aktieru, televīzijas un radio cilvēku, un baidījušies no stingrās skolotājas mēs arī esam. Arī tagadējā runas mākslas pasniedzēja, bijusī diktore Arita Grīnberga atceras savu skološanos runas arodā pie Antonijas Apeles.
Diktoru amatu likvidēja 2000.gadā un tagad mums radio ir ziņu redaktori, kuri atšķirībā no saviem priekšgājējiem paši gatavo ziņas, viens no tiem ir Ģirts Auzāns. Patikšanu uz dzimto valodu pārmantojis no savas mammas, vecāsmammas un vectēva, kuri visi bijuši latviešu valodas un literatūras skolotāji. Latvijas Radio strādā kopš 2013. gada.
Ģirts savu radio balsi skolojis pie mūsu tagadējās runas pedagoģes – aktrises Zanes Daudziņas, Lai arī jau iesākumā viņš ieguvis atzinīgu komisijas vērtējumu par savu balss materiālu, tiešajā ēterā nav laists, sācis ar maziem ierakstiem, tad ticis pie laikrakstu apskata un tad dabūjis kāroto ziņu redaktora amatu.
Vēl pirms pāris gadiem runas mākslu radio pasniedza Aina Matīsa, kura arī bijusi Tautas kinoaktieru studijas vadītāja, ir Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore, aktiermākslas pasniedzēja un skatuves runas pedagoģe. Pirms pāris gadiem notikušajā intervijā runas skolotāja teic, ka viņas pašas balss nav nekāds labs piemērs. Skaidro, ka daļa no balss pirms vairākiem gadiem palika guļot slimnīcā uz operāciju galda, jo pēc smagas operācijas Ainai tika paralizēta viena balss saite. Laime ir tā, ka viņa vispār var runāt un, neraugoties uz šo balss traumu, vēl arvien mācīt citiem strādāt ar balsi un arī ar valodu.
Priekšvēsture Ainas Matīsas radio balsu skološanai ir meklējama viņas dzīvesbiedra, režisora Arnolda Liniņa darba gājumā, kurš savulaik te pasniedza runas mākslu. Pēc Liniņa aiziešanas mūžībā, Aina Matīsa tika izraudzīta kā viņa darba turpinātāja. Tie jau bija laiki, kad ziņas lasīja paši to gatavotāji un diktori vairs nebija vajadzīgi, tomēr ja šajā raidījumu ciklā lūkojamies uz radio vēsturi, tad kopā ar Ainu Matīsu noskaidrojam, pēc kādiem kritērijiem savulaik izraudzījās diktorus.
Pirmie spīkeri Latvijas Radiofonā
Latvijas Radiofona pirmsākumos pirmais programmas pieteicējs bija Radio orķestra dibinātājs un diriģents Arvīds Pārups, taču kā lasām Latvijas Radio 75 gadskārtai veltītajā atmiņu grāmatā, tad Pārupam nav bijusi vajadzīgā balss intonācija un dikcija, lai runātu pie mikrofona. Tad darbā, kā toreiz teica, par spīkeri tika pieņemta toreizējā radiofona mašīnrakstītāja Mirdza Ķempe. Kempems balss
Pati dzejniece, atceroties spīkeres darbu, raksta šādi: „…darbs radiofonā man ļoti patika, jo biju sakaros ar mākslas pasauli.”
Ielūkojoties vēl Latvijas Radio atmiņu grāmatā, lasām to laiku spīkeru jeb ziņotāju īsus raksturojumus: „…visilgāk spīkera amatā nostrādāja Alma Šteine-Jansone. Viņa kādu laiku bija mācījusies Zeltmata teātra kursos, vingrinoties arī pareizi izrunāt vārdus un teikumus. Viņa bija vienīgā, kuras pienākumos bija tikai lasīt ziņas un pieteikt priekšnesumus. Gados vecākais ziņotājs bija Gustavs Brikmanis. Viņa balss dārdēja kā lielgabals. Īpatnēja balss piederēja pieteicējam Nikolajam Ozoliņam, šķita, ka viss, ko viņš runā mikrofonā, ir pats svarīgākais pasaulē. Mirdza Bauere bija ļoti runīga, čivināja kā labi paēdis zvirbulis, sēžot uz jumta kores.”
Savukārt runājot par amata nosaukumu „spīkers”, 30. gadu presē var atrast, ka rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ir izteicies šādi: „… ja stāvam par visu latvisku, tad mums jāatrod pašu vārds tā labā cilvēka apzīmēšanai, kas runā skaidrā un daiļā valodā. Vārds „spīkers” latvieša ausij ir stipri nedaiļš, atgādina sen savu lomu pārdzīvojušos spīķerus. Manis proponētais jaunais vārds ir senlaicīgais „saucējs”- īss un labskanīgs vārds. Ja senāk vēstis izplatīja saucēji, kamdēļ lai mēs tagad savā Latvijā ļautu iesakņoties svešam vārdam? Ja radiofona vadība ar saucēju nebūtu mierā, es ieteiktu izdarīt aptauju abonentos.”
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai Twitter profilu!
Draugiem.lv Facebook Twitter