Laba un raita valoda, skaidra dikcija un patīkams tembrs – uz šiem trim vaļiem vēlams balstīties ikvienam profesionālam radio runātājam. Raidījumā Reiz radio... lūkojam, kādi bija noteikumi, lai kļūtu par radiofona spīkeru starpkaru Latvijā, kā notika radio diktoru meistarības slīpēšana pagājušā gadsimta nogalē un kādas tagad ir ziņu lasītāju prasmes.

Runā, ka izcilais sengrieķu orators Demostens ir vingrinājies runāt ar  akmeņiem mutē, savukārt ilggadīgās  runas mākslas pasniedzējas Antonijas Apeles audzēkņi uz nodarbību nāca ar vīna pudeles korķi, lai labāk iekustinātu lūpas.

Tas ir tikai viens  no daudzajiem Antonijas mācīšanas veidiem. Nu jau  pagājuši vairāk nekā divi  gadi, kopš  prasīgā runas skolotāja ir devusies mūžībā, taču viņas mācītais cītīgākajiem skolēniem ir kā akmenī iekalts -  arī es  esmu  izbaudījusi kā šī maziņā, sausnējā dāma, krellēs un lakatos, ar stingru tvērienu paņem sava mācekļa roku iebada to sev zem ribām, lai skolēns jūt kā pareizi jāelpo.

Uz grīdas gulējuši, rāpojuši, ar korķi mutē runājuši pie Antonijas ir  lielais vairums aktieru, televīzijas un radio cilvēku, un baidījušies no stingrās skolotājas  mēs arī esam. Arī tagadējā runas mākslas pasniedzēja, bijusī diktore Arita Grīnberga atceras savu skološanos runas arodā pie Antonijas Apeles.

Diktoru amatu likvidēja  2000.gadā un tagad mums radio ir ziņu redaktori, kuri atšķirībā no saviem priekšgājējiem paši gatavo ziņas, viens no tiem ir Ģirts Auzāns. Patikšanu uz  dzimto valodu pārmantojis no savas mammas, vecāsmammas un vectēva, kuri visi bijuši latviešu valodas un literatūras  skolotāji. Latvijas  Radio strādā kopš 2013. gada.

Ģirts savu radio balsi skolojis pie mūsu tagadējās runas pedagoģes – aktrises Zanes Daudziņas, Lai arī jau iesākumā viņš ieguvis atzinīgu komisijas vērtējumu par savu balss materiālu, tiešajā  ēterā nav laists, sācis ar maziem  ierakstiem, tad ticis pie laikrakstu apskata un tad dabūjis kāroto ziņu redaktora amatu.

Vēl pirms  pāris gadiem runas mākslu radio pasniedza Aina Matīsa, kura arī bijusi Tautas kinoaktieru studijas vadītāja, ir Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore,  aktiermākslas pasniedzēja un skatuves runas pedagoģe. Pirms pāris gadiem notikušajā  intervijā  runas skolotāja teic, ka  viņas pašas balss nav nekāds labs piemērs. Skaidro, ka daļa no balss  pirms vairākiem gadiem palika guļot slimnīcā uz operāciju galda, jo pēc smagas operācijas Ainai tika paralizēta viena balss saite. Laime ir tā, ka viņa vispār var runāt un, neraugoties uz šo balss traumu, vēl arvien mācīt citiem strādāt ar balsi un arī ar valodu.

Priekšvēsture Ainas Matīsas radio balsu skološanai ir meklējama viņas dzīvesbiedra, režisora Arnolda Liniņa darba gājumā, kurš savulaik te pasniedza runas mākslu. Pēc Liniņa aiziešanas mūžībā, Aina Matīsa tika izraudzīta kā viņa darba turpinātāja. Tie jau bija laiki, kad  ziņas lasīja paši to gatavotāji un diktori vairs nebija vajadzīgi, tomēr ja šajā raidījumu ciklā lūkojamies uz radio vēsturi, tad kopā ar Ainu Matīsu noskaidrojam, pēc kādiem kritērijiem  savulaik izraudzījās diktorus.

Pirmie spīkeri Latvijas Radiofonā

Latvijas Radiofona pirmsākumos pirmais programmas pieteicējs bija Radio orķestra  dibinātājs  un diriģents Arvīds Pārups,  taču kā lasām Latvijas Radio 75 gadskārtai veltītajā atmiņu grāmatā, tad Pārupam nav bijusi vajadzīgā balss intonācija un dikcija, lai runātu pie mikrofona. Tad darbā, kā toreiz teica, par spīkeri tika pieņemta toreizējā radiofona mašīnrakstītāja Mirdza Ķempe. Kempems balss

Pati dzejniece, atceroties spīkeres darbu, raksta šādi: „…darbs radiofonā man ļoti patika, jo biju sakaros ar mākslas pasauli.”  

Ielūkojoties vēl Latvijas Radio atmiņu grāmatā, lasām to laiku spīkeru jeb ziņotāju īsus raksturojumus: „…visilgāk spīkera amatā nostrādāja Alma Šteine-Jansone. Viņa kādu laiku bija mācījusies Zeltmata teātra kursos, vingrinoties arī pareizi izrunāt vārdus un teikumus. Viņa bija vienīgā, kuras pienākumos bija tikai lasīt ziņas un pieteikt priekšnesumus. Gados vecākais ziņotājs bija Gustavs Brikmanis. Viņa balss dārdēja kā lielgabals. Īpatnēja balss piederēja pieteicējam Nikolajam  Ozoliņam, šķita, ka viss, ko viņš runā mikrofonā, ir pats svarīgākais pasaulē.  Mirdza Bauere bija ļoti runīga, čivināja kā labi paēdis zvirbulis, sēžot uz jumta kores.”

  Savukārt runājot par amata nosaukumu „spīkers”, 30. gadu presē var atrast, ka rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ir izteicies šādi:  „… ja stāvam par  visu latvisku,  tad mums jāatrod  pašu vārds  tā labā  cilvēka apzīmēšanai, kas runā skaidrā  un daiļā valodā. Vārds „spīkers” latvieša ausij ir stipri nedaiļš,  atgādina sen savu lomu pārdzīvojušos spīķerus. Manis proponētais jaunais vārds ir senlaicīgais „saucējs”- īss  un labskanīgs vārds.  Ja senāk  vēstis izplatīja  saucēji, kamdēļ  lai mēs  tagad  savā Latvijā ļautu iesakņoties svešam vārdam? Ja radiofona vadība ar saucēju nebūtu mierā,  es ieteiktu izdarīt aptauju abonentos.”