Kurzeme: pirmo Dziesmu svētku virsdiriģents, Liepājas rokdarbnieces un suitu dejotāji

Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam šoreiz viesojamies Kurzemē, kur ar Irlavas bibliotēkas vadītājas Santas Podnieces palīdzību uzzinām ko vairāk par pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu Jāni Bētiņu. Pēcāk iegriezīsimies tautas lietišķās mākslas studijā „Liepava” Liepājā, kur satiksim tās vadītāju Smaidu Rubezi, bet Alsungā aprunāsimies ar deju kolektīvu „Suiti”, tā vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi. 

Pirmā pieturvieta šoreiz – Irlava, kas ir pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģenta un ērģelnieka Jāņa Bētiņa dzīves un darba vieta. Tur apmeklētājus gaida dižā novadnieka Bētiņa piemiņai iekārtota istaba un īpašā godā tiek turēti Dziesmu svētku tradīcijai svarīgi stāsti. Irlavas koris, piemēram, nepagurstoši un gandrīz nepārtraukti darbojas kopš pašiem pirmajiem Dziedāšanas svētkiem 1868.gadā. Irlavā arī atjaunota tradīcija – Virsdiriģentu svētki – un izveidota pat svētku virsdiriģentu slavas aleja. Par to visu sīki un smalki stāsta Santa Podniece, Irlavas bibliotēkas vadītāja un arī Irlavas kora dziedātāja, ar kuru tiekamies Jāņa Bētiņa piemiņas istabā.

Par savu Irlavas kori Santa Podniece varētu stāstīt vēl un vēl, taču no viņas teiktā vēl izcelšu tikai to, ka dāmas pašas sevi sauc par mammu un meitu kori, kurā vienu ģimeni pārstāv dažādas paaudzes. Un Irlavas dziedātājām kopš gada sākuma pievienojusies un visu svētku repertuāru latviski izdziedāt neilgā laikā iemācījusies arī Darina no Harkivas Ukrainā.

Tālāk dodamies uz Liepāju! Tur tiekamies ar tautas lietišķās mākslas studijas “Liepava” radošo vadītāju Smaidu Rubezi. Tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, „Liepavas” mākslinieces apšuj un apauž gandrīz visus Liepājas kolektīvus un padarītais mērāms kilometros.

Studiju Smaida vada jau daudzus gadus – liek krāsas, koriģē toņkārtas, uzrauga, lai tautas tērpi atbilstu vēsturiskajām detaļām, bet pati atzīst – vislabprātāk auž un ļaujas arī eksperimentiem. Izrādās, šogad pati svētkiem reģistrējusies divkārt – gan kā tērpu skates dalībniece un studijas vadītāja, gan kā Otanķu etnogrāfiskās kopas dalībniece. Sarunu iesākot, Smaidai vaicāju, kura no viņas saistībām ar Dziesmu svētkiem ir senāka – tautastērpi vai etnogrāfiskā dziedāšana?

Sarunas noslēgumā Smaida Rubeze vēl sevišķi nopriecājas, ka no plašā tautas lietišķās mākslas studijas “Liepava” darinājumu klāsta īpašā komisija Dziesmu svētku izstādei izvēlējusi viņas iemīļotās segas, kas austas, drosmīgi eksperimentējot un šajā žanrā uzskatāmas par īstu jaunradi – lietoti kapara, zelta un sudraba diegi, kam Smaida sakās lūgusi pat debesu mandātu un jutusies saņēmusi akceptu.

No Liepājas un tautas lietišķās mākslas atvadoties, dodamies vēl tālāk, augšup uz Alsungu, lai tur tiktos ar deju kolektīva „Suiti” vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi. 

„Suitu lepnums mums nāk pa visām vīlītēm laukā,” saka paši dejotāji. Viņu vidū arī tādi, kas atgriezušies dzimtenē no dzīves ārzemēs un atraduši prieku tautas dejā.