Raidījumā "Sanākam, sadziedam, sadancojam!" tiekamies ar XII Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku veidotājiem un dalībniekiem, kuri dalās savās sajūtās gan par gatavošanās procesu citādiem svētkiem, gan izaicinājumiem, gan piedzīvotajām filmēšanām, lai šos atšķirīgos svētkus iemūžinātu.

Pirmajā cikla raidījumā dodamies uz Latgali, kur sastopamies ar Rēzeknes sākumskolas zēnu kori, Daugavpils Poļu kultūras centra deju kolektīvu "Kukulečka" un Balvu Mūzikas skolas pūtēju orķestri.

Rēzeknes sākumskolas zēnu koris

Kādā karstā vasaras pēcpusdienā pie sporta laukuma starp Rēzeknes sākumskolu un Rēzeknes valsts 1. ģimnāziju uz satikšanos ar Latvijas Radio ir atnākuši četri zēni vienpadsmitgadīgais Andrejs, kurš mācās 5.klasē, Ervīns, kuram arī ir vienpadsmit un viņš mācās 4. klasē, savukārt Kristapam un Filipam ir divpadsmit un viņi šogad mācīsies jau ģimnāzijas 7.klasē. Šie puiši katrs pēc savām interesēm brīvajā no mācībām laikā ne vien aktīvi nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem, apmeklē mūzikas skolu, spēlē dažādus mūzikas instrumentus, bet visi kopā arī dzied Rēzeknes sākumskolas zēnu korī.

Zēnu kora vadītājs ir Jānis Veļičko. Savulaik Rīgā strādādams Jānis vadījis visu vecumposmu skolēnu jauniešu kolektīvus, arī šeit Rēzeknē Jānis vada vairākus kolektīvus, vairākus ansambļus, meiteņu kori un, strādādams Rēzeknes sākumskolā par mūzikas skolotāju, nodibinājis un vada arī sākumskolas zēnu kori „Vokālā iedvesma”.

Darbs ar zēnu kori esot smags, jo puiši ir aktīvi un uz vietas nevar nosēdēt, taču kora vadītājs atzīst:

“Tad, kad zēni uzkāpj uz skatuves, viņi atdod visu. [..] Viņi emocijas atdod daudz vairāk nekā meitenes, jo viņi ir dabiskāki. Un tas rezultāts... Liekas, ja iepriekšējā dienā nekas neskan, tad viņi uzkāpj uz skatuves un parāda to labāko dziedājumu.”

Veļičko norāda, ka sasniegt rezultātu, kas bijis pirms pandēmijas, šobrīd neesot bijis iespējams. Ļoti grūti ir nodziedāt telefonā vienam pašam savu partiju, bet digitālie risinājumi dziedāšanu vienlaicīgi nevar nodrošināt. Arī dziedātāji atzīst, ka dziedāt vienam nav tas pats, kas dziedāt kopā ar kori, – nav to emociju.

Atskatoties uz attālināto mēģinājumu laiku, puikas dalās pieredzē, kā iemūžinājuši video, bet atzīst, ka klātienē ir citas emocijas mēģinājumos. Jā, ir jāstrādā kori, bet kopā pasmieties ir kas cits.

"Es iedomājos dziesmu svētkus, ja nebūtu attālināti, tad, ja tu nodziedātu un nebūtu kļūdu, tu būtu lepns ar sevi. Attālināti tu nodziedi, nav to emociju. Bet tā dziesmu svētki ir ļoti labi," vērtē mazais dziedātājs.

Cits dziedātājs bilst, ka tai vajadzētu būt fantastiskai sajūtai - stāvēt uz lielās estrades un dziedāt tūkstošiem klausītāju.

Daugavpils Poļu kultūras centra deju kolektīvs "Kukulečka"

Daugavpils Poļu kultūras centra tautas deju kolektīvs „Kukulečka” ir viens no tiem, kuram šogad bija jākāpj uz lielās Dziesmu svētku skatuves. Lielkoncertā “Saule vija zelta rotu” gan nācās izdejot attālināti, iesaistoties videoklipā “Svinēt sauli”.

“Kukulečka” ir īpašs deju kolektīvs, stāsta Daugavpils Poļu kultūras centra vadītāja Žanna Stankeviča.

„Mēs dziesmu svētkos piedalāmies šķiet jau kopš 1994. gada, un katrs šis brauciens bija piepildīts ar emocijām, bērniem tā burvīga iespēja iesaistīties Vislatvijas kopīgajā dejā. Un mēs arī katru reizi centāmies tikt uz šiem svētkiem, arī tagad te dejo jaunieši, kas ir piedalījušies dziesmu svētkos. Un šis ir pirmais gads, kad mums atkal bija dota „zaļā gaisma” braucienam uz dziesmu svētkiem, ieguvām skatē 1. pakāpi, taču nācās dejot mājās,” stāsta Žanna Stankeviča.

Protams, tas bija sarūgtinājums, atzīst paši “Kukulečkas” dalībnieki, taču nācās pielāgoties jaunajām vēsmām un tas bija jauns izaicinājums un pieredze, ar savām emocijām dalās Daugavpils poļu jaunieši.

Deja ir kļuvusi pat šo poļu jauniešu neatņemamu dzīves sastāvdaļu, atzīst Daugavpils poļu kultūras centra “Kukulečka” dalībnieki un vadītāja Žanna Stankeviča.

„Jā, tie jaunieši, kas te dejo kopš pirmās klasītes, un daudzi no viņiem šodien jau ir 12. klasē, vairs neredz savu dzīvi bez dejas. Vienalga, vai dejot poļu vai latviešu tautas dejas, tas viņus apgaro, bagātina garīgo pasauli. Viņi ņem no poļu un latviešu folkloras visus to labāko, un es ļoti ceru, ka mēs vēl dejosim un skatuve mūs gaida!” vērtē Žanna Stankeviča.

Balvu Mūzikas skolas pūtēju orķestris

Balvu Mūzikas skola, kopš maija mēneša skolas iekšpagalms ir mēģinājumu vieta Balvu mūzikas skolas pūtēju orķestrim. Uz mēģinājumu klātienē sanāk dalībnieki un pa gabalu dzirdama orķestra vadītāja, diriģenta Egona Salmaņa balss. Pirms sākt mēģinājumu notiek sagatavošanās process. No mūzikas skolas pa atvērtu logu tiek padotas nošu pultis, šādi ir ērtāk un ātrāk.

Uzrunātie orķestra dalībnieki visi, kā viens atzīst, ka viens no iemesliem, kādēļ viņi ir daļa no kolektīva, ir pozitīvā sajūta, ko šeit var gūt gan esot kopā, gan muzicējot.

„Es esmu otro gadu, man šķiet, kolektīvs un pats vadītājs un vadītājs, tas ir ļoti draudzīgi un īpaši vadītājs to var visi piekrist. Tādēļ visiem ir iedvesma iet uz orķestri. Man šīs ir ceturtais gads kopš esmu orķestra dalībniece, man noteikti patīk tā pozitīvā gaisotne un sirsnīgums starp visiem dalībniekiem. Man šīs ir piektais gads, es varu piekrist, var iegūt ļoti daudz prieka spēlējot orķestrī,” atklāj orķestra dalībmieki

Kā sarunā uzsver orķestra vadītājs Egons Salmanis, pandēmijas laika ierobežojumi, kad klātienē tikties nebija iespējams, kolektīvajai muzicēšanai bija izaicinājums.

„Teikšu godīgi, ka orķestris, koris – tā ir kolektīvā muzicēšana, un atslēgas vārds ir kolektīvā, ja šis atslēgas vārds tiek izslēgts, tad tā nav kolektīvā muzicēšana. Mēs centāmies strādāt individuāli, es nemēģināju veidot nekādus super digitālos variantus, kā mēs tur saķīlēsim, lai mēs varētu spēlēt sinhroni kopā, nu, nesanāk. Tie visi zoomi ir domāti valodai, runāšanai nevis muzicēšanai, visas dinamikas, gradācijas tiek izlīdzinātas, viņas tiek uztvertas kā brāķis. Kolektīvi ļāva iespēlēt viens vienu partiju, otrs – otru, trešais – trešo, bet tā nav kolektīvā muzicēšana, tas ir absolūti kaut kas cits, tā ir cilvēku spēja salikt kopā balsis tīri tehniski, bet tas, ko es saprotu ar kolektīvo muzicēšanu, ka mēs nākam kopā sabalsojam, dzirdam viens otru, mācāmies viens otru klausīties, nekliegt par skaļu, mācamies intonēt, mācamies šo metroritmu vienlaicīgi, precīzi galu galā mācāmies attiecības būt kopā, tas viss izpaliek,” atzīst Egons Salmanis.

Mēģinājumiem notiekot ārā, tā ir iespēja tikties, tomēr spēlēt ārā nav tas pats, kas telpā. Pietrūkst arī mērķa, kam gatavoties.

„Un man kāds bērniņš arī paprasīja: „Skolotāj, kam mēs gatavojamies?” Un es viņam vaļsirdīgi saku, ka es jūs gatavoju tam, lai mēs saturētos kopā, lai mēs nepazustu, kā kolektīvs,” neslēpj Egons Salmanis.

Dalībnieku skaits skolas dārzā ir ap divdesmit, vadītājs pārskaitot atzīst, ka teju puses vēl nav. Mūzikas skolas orķestris ir arī daļa no Balvu kultūras un atpūtas centra orķestra. Tas ir teju viens kolektīvs, kurš apgūst divus repertuārus.

Kolektīvs piedalās arī e-dziesmu svētkos, šie svētki būs citādāki, tomēr arī tās būs atmiņas par šo savādo laiku.

„Šinī situācijā es gribētu teikt, ka mēs gatavojamies nevis dziesmu svētkiem, bet sapnim par dziesmu svētkiem. Es pats neesmu atradis pareizo nosaukumu, bet manā izpratnē tie nebūs dziesmu svētki, e-dziesmu svētki ir iespēja šim laikam, bet dziesmu svētki ir kaut kas cits,” uzskata Egons Salmanis.