Latgale: Vēsturisks karogs, lietuviešu dziesmas un ziemeļlatgales kultūrtelpa

Cildinot Dziesmu un deju svētku tradīcijas 150.gadadienu, un lai atklātu dažus stāstus no tūkstošiem, kas, kopā savijoties, veido šī gada īpašo Dziesmu svētku enerģētiku, raidījumu ciklā "Sanākam, sadziedam, sadancojam!" tiekamies ar svētku veidotājiem un dalībniekiem šoreiz Latgalē.

Īpašais Ziemeļlatgales folkloras skanējums

Pirmais stāsts mūs aizved uz Ziemeļlatgali, kur dzīvo, rada un dara viena no šīgada svētku dalībniecēm – Kate Slišāne. Viņa ir viena no jaunākajām Balvu novada kolektīvu vadītājām un uz Dziesmu svētkiem Rīgā vedīs savu īpašo Ziemeļlatgales folkloras skanējumu un Upītes kultūrtelpu.

 „Viss kopā tas saucas folkloras kopa „Upīte”. Tur tad sadalās dziedātāji, dancotāji un muzikanti. Un es tad vairāk esmu dziedātājos un muzikantos, bet, kad vajag, aizvietoju arī kādu dancotāju,” stāsta Kate, kura šobrīd ir ne vien folkloras kopas „Upīte” dalībniece, bet arī nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” bērnu folkloras kopas  un jauniešu kapelas vadītāja. „Īstenībā neatceros, tieši kad sāku vadīt, jo liekas, ka visu laiku esmu bijusi kā labā roka tēvam. Bet oficiāli šis varētu būs trešais gads.”

Visa apvienošanai un paspēšanai nepieciešama plānošana, atzīst Kate, jo tikko kā nokārtojusi arī otrā kursa eksāmenus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Rīgā, kur mācās etnomuzikoloģiju. Kā jau folklorā, kur pārsvarā muzicē veselām ģimenēm, arī Kates vadītajā bērnu folkloras kopā puse ir viņas māsas, brāļi, brālēni un māsīcas, bet lai vai kā – mēģinājumos viņu tomēr sauc par skolotāju.

Kate Slišāne nāk no spēcīgas un kuplas dzimtas pašā Latvijas Krievijas pierobežā. Un jau no mazām dienām kopā ar saviem brāļiem un māsām ir iesaistīta vietējā folkloras kustībā. Jau viņas vecvecāki Ontons un Irēna Slišāni bija aktīvi savas puses folkloras un tradīciju vācēji, pētnieki, saglabātāji un aktualizētāji, dibinot un vadot vietējos etnogrāfiskos ansambļus un folkloras kopas. Šobrīd to turpina Kates vecāki Ligita Spridzāne un Andris Slišāns. Un nu jau to dara arī pati Kate. Viņa ir viena no Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļautās vērtības "Dziedāšana ar pusbalsu" nesējām. Tāpat folkloras repertuārā ienes arī savas apdares.

Folkloru Kate visupirms vairāk izjūt kā kopā būšanas enerģiju. „Kad visi ir kopā un skan dziesma, virmo enerģija un negribas, lai beidzas moments – tas viss ir par enerģiju.”

 Lietuviešu dziesmas Latvijas svētkos

1790 visdažādāko kolektīvu šogad piedalās dziesmu un deju svētkos. No tiem 79 ir mazākumtautību kolektīvi un otrs stāsts šoreiz ir no Daugavpils, kur jau vairāk nekā 30 gadus darbojas lietuviešu kultūras biedrība “Rasa” un folkloras ansamblis ar tādu pašu nosaukumu. Mazākumtautību kolektīvu skatē „Rasa” ieguva augstāko pakāpi.

Lielākā daļa folkloras kopas dalībnieku ir no Daugavpils lietuviešu kopienas, kas uz dzīvi Latvijā pārcēlās padomju gados – kāds darba vai mācību dēļ, cits ieprecējās. Tikai daži ir dzimuši Latvijā. Piemēram, Aldona Bitiņa ir viena no senākajām ansambļa dalībniecēm.

„Esmu no Klaipēdas apgabala. No Žemaitijas. Kā nokļuvu šeit? Mācījos Daugavpils Universitātē. Tad bija Pedagoģiskais institūts, un strādāju 32 gadus bibliotēkā,” biedrībā viņa sākusi darboties 1991.gadā, drīz pēc tam pievienojusies arī ansamblim „Rasa”. „Tad bija liels ansamblis, bija mūsu ļoti daudz. Tagad jau nav tik – vieni aizbrauca uz Lietuvu, citi nomira, citi ir tādā vecumā, ka jau nevar dziedāt,” stāsta Aldona.

Liela daļa ansambļa dalībnieku ir seniori, jo jaunā paaudze pārsvarā nezina lietuviešu valodu. Lietuviešu biedrības vadītājs Klemensas Rimantas Klepšis norāda – viņu ansamblis Latvijā ir gana unikāls. „Tāda ansambļa, kas dzied tradicionālās lietuviešu dziesmas ar bungām un akordeonu, nav!”

Lietuviešu kultūras biedrības folkloras ansamblis “Rasa” ir piedalījies arī Dziesmu svētkos Lietuvā, ko raksturo kā tikpat vērienīgus kā Latvijā.

Vēsturiskais karogs atkal plīvos gājienā

Trešais stāsts šajā reizē mūs ir aizvedis uz Līvāniem, kur kāda unikāla vēstures liecība rāda, ka arī tālu ārpus Latvijas un izdzīvojot grūtus laikus, cilvēks kā vienu no svarīgākajām vērtībām saglabā latvietību, piederību savai valstij, dzimtenei, un vēlreiz atgādina – dziesma vieno kā labos brīžos, tā valstiski grūtos pagrieziena punktos.

„Šūts no kokvilnas, kaut kas no lina pielikts klāt, nu kas jau bija mājās. Tas ir piedalījies tajos Dziesmu svētkos – nu pēdējos kā teikt,” Līvānu stikla un amatniecības centrā vienu no dārgumiem – rokām šūtu Latvijas karogu, kurš plīvoja Latgales Dziesmusvētkos  Daugavpils Stropu estrādē 1940.gada 16.jūnijā, dienu pirms Latvijā ienāca padomju armija un sākās Latvijas okupācija, izrāda centra vadītāja Ilze Griezāne.

Todien 10000 koristu, gandrīz pustūkstotis pūtēju orķestru mūziķu, vairāk nekā 50 tūkstoši skatītāju no visām Latgales pusēm Daugavpilī trīs reizes pēc kārtas dziedāja Latvijas valsts himnu „Dievs, svētī Lat­viju!”, ko pēcāk pusgadsimtu okupācijas laikā publiski izpildīt vairs nevarēja. Daudzas dzimtas Latgalē glabā savos atmiņu stāstos un fotogrāfijās šos skaistos un arī reizē skumjos svētkus. Taču līvāniešu Dabaru saime visus daudzos desmitus gadus arī okeāna otrā pusē no šiem svētkiem glabāja kā piemiņu sarkanbaltsarkano pašu rokām šūto Latvijas karogu.

„Dziesmu svētku rīkotāji bija lūguši koristiem līdzi ņemt pašdarinātus karogus. Līvānus pārstāvēja arī vairāki kori, un Līvānu jauktajā korī bija dalībnieks Ignats Dabars. Viņa sieva, lūk, no tādiem ļoti precīziem krāsu salikumiem šo karogu darinājusi. Diemžēl šo svētku laikā nāca bēdīga ziņa, ka krievi ir iebrukuši Latvijā,” īpašo stāstu, ko 2017.gada 18.novembrī no Amerikas pa pastu saņēma līvānieši, atklāj Līvānu stikla un amatniecības centra tā laika krājuma glabātāja Silva Podniece: “Šis stāsts ir par latvietību ne tikai vārdos, bet arī darbos, jo šim karogam ir tāda īpaša vēsture.”

Šī karoga stāstu Ignata Dabara dēls Jānis rūpīgi aprakstījis vēstulē, ko pievienoja, paciņā sūtot vērtīgo ģimenes relikviju uz Latviju. Vēstulē viņš raksta „kad svētkos tika paziņots, ka krievi iebrukuši Latvijā un svētku dalībnieki nodziedāja Latvijas himnu trīs reizes, svētku rīcības komitejas vadītājs Andrejs Švirksts lūdza nolaist Latvijas karogus. Tos neatstāt krieviem. Mans tēvs Ignats Dabars nolaida mammas darināto Latvijas karogu un aizveda to uz Jaundabariem. Kad mēs atstājām mājas Latviju, bēgot no komunistiem, tēvs paņēma šo karogu līdzi.”

Lai arī ne vien viņa vecāki, bet arī Jānis pats jau tajā saulē, viņu rūpīgi glabātā piemiņa par Latviju godā tiks celta jau pēc dažām dienām arī Rīgā Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētku gājienā, kā īpašs vēstījums par Līvānu novadu.