25. martā atkal pieminēsim staļinisko deportāciju upurus un šajās masu represijās cietušos. 1949. gada 25. martā un vairākās dienās pēc tam no trīs toreizējām Baltijas padomju republikām tika izsūtīti kopumā nepilni 95000 cilvēku, kurus padomju okupācijas vara uzskatīja par traucēkli anektēto Baltijas valstu sovjetizācijai.

No Latvijas izsūtīja 13624 ģimenes jeb vairāk nekā 42000 cilvēku. Viņus iedalīja divās kategorijās, nacionālisti un viņu ģimenes locekļi, proti, tie, kuri bija vai varēja būt saistīti ar konkrētu pretošanos padomju okupācijai, un kulaki un viņu ģimenes locekļi. Respektīvi, tie, kuri līdz padomju okupācijai Latvijas laukos bija iekopuši turīgākās, sekmīgākās saimniecības. Aizvadītajos gados raidījumā Šīs dienas acīm vairākkārt esmu pievērsies 1949. gada masu deportācijas tēmai, un šodien piedāvāju manu sarunbiedru, deportāciju tēmas pētnieku viedokļus.

Vispirms fragments no sarunas ar vēsturniecēm Dainu Kļaviņu un Ivetu Šķiņķi, kuras cita savulaik veidoja Latvijas Valsts arhīva īstenoto fundamentālo pētījumu "Aizvestie", apkopojot un analizējot datus par 1941. un 1949. gada staļiniskajās masu deportācijās represētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Vēl arī vēsturnieka, staļinisko represiju pētnieka un arī viena no darba "Aizvestie" autoriem - Jāņa Riekstiņa - redzējums. Kā arī fragments no sarunas ar Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieci Leldi Neimani.