Berlīnes mūris - spilgtākais aukstā kara simbols, Austrumus un Rietumus atdalošā dzelzs priekškara tiešs iemiesojums. 1961.gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās Republikas komunistiskā valdība slēdza Austrumvācijas robežu ar Rietumberlīni, kas līdz tam bija brīvi šķērsojama. Berlīni pārdalīja robeža, kas sākotnēji bija vien dzeloņdrāšu žogi un aizsprosti, bet pamazām ieguva vairāku monolītu betona bloku veidolu. Daudziem tā šķita teju mūžīga, tikpat nesatricināma, kāda savulaik šķita visa sociālisma sistēma. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītājs Ērihs Honekers pravietoja, ka Berlīnes mūris pastāvēs vēl 50, varbūt pat 100 gadus. Laikam gan vecišķais Austrumvācijas līderis akli nevēlējās pieņemt pārmaiņas, kuras tobrīd jau notika visā Austrumeiropā, kopš padomju līderis Mihails Gorbačovs bija uzsācis pārkārtošanās politiku. 

1989. gada maijā Ungārija atvēra savu robežu ar Austriju, un austrumvācieši, kuriem ceļošana uz Ungāriju bija atļauta, metās izmantot radušos logu uz Rietumiem. Austrumvācijas varas mēģinājumi ierobežot izceļošanu no valsts izraisīja protestus, kuri sākušies augustā arvien vērtās plašumā. Aktivizējās organizētas grupas, kuras sāka izvirzīt politisku pārmaiņu prasības. Tikām Mihails Gorbačovs lika nepārprotami manīt, ka nebūs tas, kurš sūtīs pret austrumvācu demonstrantiem tankus.

1989.gada 9.novembrī tika sasaukta preses konference, kurā Sociālistiskās vienības partijas politbiroja pārstāvim Ginteram Šabovskim bija uzdots paziņot, ka pieņemts lēmums vairāku mēnešu laikā ieviest jaunu daudz brīvāku robežas šķērsošanas kārtību. Taču atgadījās misēklis un no Šabovska teiktā auditorija saprata, ka robeža tiek atvērta nekavējoties. Jau pēc pāris stundām pie mūra pulcējās ļaužu pūļi, prasot laist viņus pāri un Austrumvācijas robežsargi nebija gatavo viņus aizkavēt. 1989. gada 9. novembra vakarā Berlīnes mūris krita.

Fragmenti no sarunām ar tā laika notikumu lieciniekiem, kas ierakstītas Berlīnē pirms pieciem gadiem.