1918. gada naktī no 16. uz 17. jūliju Jekaterinburgā, tā sauktajā Ipatjeva namā savu dzīvi beidza pēdējais Krievijas imperators – cars Nikolajs II, viņa sieva Aleksandra Fjodorovna, viņa četras meitas, dēls un bijušais troņmantinieks Aleksejs, kā arī cara kalpotāji. Tā ir cara slepkavība vai arī leģitimējama jaunās varas izrēķināšanās ar vecās varas simbolu un galvu. Par to stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš.

Runājot par cara Nikolaja un viņa ģimenes likteni, lielākoties līdzīgs traģisks gals ir bijis lielākoties tiem monarhiem, kuriem arī citu Eiropas valstu vēsturē ir nepaveicies piedzīvot revolūciju savā valstī. Kaut vai Luijs XVI Francijā, karalis Čarls Anglijā 17. gadsimtā – tā ir zināma revolūciju asiņainā loģika. Līdz ar to ir jautājums, cik likumīgs bija šāds Romanovu ģimenes un Krievijā valdošās dinastijas gals.