1951. gada 31. jūlijā Londonā pulcējās pārstāvji no toreizējām Eiropas latviešu trimdas organizācijām, trimdā darbību atsākušajām Latvijas politiskajām partijām un Latvijas Republikas diplomātisko misiju vadītāji, lai nodibinātu apvienojošu Eiropas latviešu trimdinieku organizāciju. Bija pārstāvēti Lielbritānijas, Vācijas, Zviedrijas, Francijas, Dānijas un Beļģijas trimdinieki. Tā tapa Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs, kuru šodien pazīstam kā Eiropas Latviešu apvienību.

31. jūlijā Eiropas Latviešu apvienības aktīvisti pulcējās organizācijas septiņdesmitgades svinīgajā sanāksmē Rīgā. Sanāksmē bija klāt arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, kurš savā ievadrunā pieskārās arī organizācijas vēsturei.

Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centram bija liela nozīme konsolidējot latviešu trimdu un uzturot aktuālu jautājumu par Latvijas aneksijas prettiesiskumu un Latvijas Republikas valstiskuma nepārtrauktību. Organizācijas situācija radikāli mainījās līdz ar valsts faktiskās suverenitātes atgūšanu 1991. gadā. 1995. gadā organizācija tika pārdēvēta par Rietumeiropas Latviešu apvienību, bet 2006. gadā - par Eiropas Latviešu apvienību. Šīs pārmaiņas notika līdz ar kvalitatīvām izmaiņām latviešu diasporā, kas lika meklēt jaunas organizatoriskās formas un darbības veidus. Par šo pieredzi intervijā, kasas šogad publicēta Eiropas Latviešu apvienības mājaslapā, stāsta apvienības priekšsēdētājs no 2011. līdz 2015. gadam Aldis Austers.

Noslēgumā Eiropas Latviešu apvienības šībrīža un nākotnes perspektīvas ieskicējums, kā to 31. jūlija notikumā domnīcas "Diaspora un Latvija 2030. - kādi būsim?" ietvaros iezīmēja apvienības pašreizējā priekšsēdētāja Elīna Pinto.