"Pieķeršanās mājām ir mūsu tautiņas lāsts. Cik sviedru, asiņu izliets, cik neģēlību tāpēc pastrādāts. Mēs sapņojam par mājām, krāpjam, zogam, melojam, lai pie tām tiktu. Lienam uz vēdera, badojamies, darām darbus, kurus nekad neuzņemtos, krītam parādos. Un kad māja ir gatava, mēs cietu seju maksājam renti, izdzenam bērnus necilvēcīgā darbā, aizmirstam mīlēt un pat nepamanām, ka māja kļuvusi par cietumu, kuru paši esam būvējuši. Un katrs greizums vēl dur acī par mūsu muļķību, jo kaimiņam, lūk, māja ir gadījusies pamatīgāk plānota, labāk celta un prātīgāk iekārtota. Nu mēs aizstādām to pusi ar ceriņiem, lai nav lieki jāblenž. Bet arī kaimiņā sēž ķirmis, jo nedaudz lielāku māju, ko apskaust pasaulē netrūkst. Un tā tas turpinās. Mēs baidāmies māju pamest, lai kāda nelaime neuzkristu, un neuzzinām, kā dzīvo cilvēki citur - tālās pilsētās, saulainās zemēs. Un mēs nekad neapšaubām savu tumsonību, jo esam aizņemti stutējot mājas, kuru staltuma nespējam novērtēt, jo mums lauž krustus, bet cits jau pusmūžā nespēj atliekties taisns. Bet pašas lielākās mājas īpašniekam pasaulē nav laimes, jo māju drīz nāksies pamest un pārcelties uz daudz šaurāku kapavietu. Vai man nav taisnība? Nākotnē mēs mierīgi dzīvosim lielās skolu muižās un ceļosim no ciema uz ciemu, lai satiktu īstos skolotājus, kādus mums liktens lēmis, robus izglītībā aizlāpot."

Tā saka Jānis Ezeriņš, šajā gadījumā gan ne rakstnieks, kopš kura dzimšanas 9.aprīlī aprit 130. gadskārta, bet  gan tēls nesen apgādā "Dienas Grāmata" iznākušajā Andra Akmentiņa romānā "Meklējot Ezeriņu".

Par Ezeriņa meklējumiem un atradumiem saruna ar rakstnieku Andri Akmentiņu.