Mazs uzvaru sološs karš, kas galu galā izrādās sāpīga izgāšanās. Šāds motīvs vēstures gaitā atkārtojas laiku pa laikam, un sevišķi bieži pašreizējo norišu kontekstā tiek minēts Krievijas sakarā. Daudzi fakti liecina par to, ka Kremlis eskalējot karadarbību pret Ukrainu, bija cerējis uz ātras un vieglas uzvaras scenāriju. Patiešām, Krievijas gadījumā šis ne tuvu nav pirmais piemērs, kad impēriskā ekspansija un ar to saistītā šovinistiskā bravūra salūst pret domātā vieglā laupījuma apņēmīgu un prasmīgu pretestību.

Šoreiz, atstājot aiz iekavām agrākos gadsimtos, pievērsīsimies dažiem piemēriem no pagājušā,20. gadsimta vēstures. 

1904. gadā uzliesmoja Krievijas Japānas karš, kas galu galā nesa Krievijai sarūgtinošu sakāvi. Stāsta vēsturnieks, Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Podziņš.

1905. gada revolūciju cara impērijas varai izdevās apspiest. Taču netika atrisinātas problēmas, kas bija zaudētā kara un revolūcijas pamatā. Tās ar jaunu spēku izlauzās desmitgadi vēlāk, kad Krievija iesaistījās jau daudz nopietnākā militārā konfliktā - Pirmajā pasaules karā. Kā zināms, tas beidzās ar impērijas sabrukumu un revolūciju, kuras rezultātā pie varas nāca kreiso radikāļu boļševiku režīms. Arī šai varai nebija sveša ekspansija, tikai šoreiz ar vispasaules revolūcijas motīviem iekrāsota. No šī mērķa Padomju Krieviju šķīra jaunās nacionālās valstis, kuras uz sabrukušo impēriju drupām veidojas Eiropas austrumdaļā. Izšķiroša šajā ziņā bija boļševistiskās Krievijas sadursme ar Poliju 1920. gada vasarā. Sarkanā armija nonāca Varšavas pievārtē, taču tad straujais uzbrukums pārrauga tikpat straujā bēgšanā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons.

Rīgā 1921. gadā noslēgtais miera līgums starp Padomju Krieviju un Poliju sakārtoja situāciju Austrumeiropā un uz pāris desmitgadēm apturēja iespējamo boļševisma ekspansiju. Taču 30. gadu nogalē bija radušies priekšnoteikumi, lai padomju režīms tobrīd savā visradikālākajā - staļiniskā totalitārisma formā - atkal mēģinātu pakļaut vismaz kādreizējās Krievijas impērijas zemes.

Padomju tirāns Staļins bija atradis sabiedroto vācu nacisma un tā vadoņa Hitlera personā. Pēc 1939. gadā noslēgtā Molotova - Ribentropa pakta un kopīgas Polijas neatkarības iznīcināšanas, kā arī tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu uzspiešanas Baltijas valstīm Padomju Savienība mēģināja iekļaut savā ietekmes sfērā arī Somiju, tomēr mazā Ziemeļvalsts atļāvās mest izaicinājumu Kremļa tirānijai. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis.

Kā zināms, Padomju Savienības vadība un Sarkanās armijas komandieri bija pārrēķinājušies, uzskatīdami Somiju par vieglu laupījumu, stāsta vēsturnieks, Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.

Uzklausot pētnieku viedokļus par Krievijas un tās atvasinājuma Padomju Savienības militārajām neveiksmēm pagājušajā gadsimtā, brīžiem pat pārsteidzoša šķiet paralēles ar to, ko šobrīd nākas dzirdēt un lasīt par Krievijas agresiju pret Ukrainu. Mūsdienu Krievija un tās armija acīmredzami cieš no tām pašām ligām, kas tai bijušas liktenīgas pagātnē, un atliek vien cerēt, ka varonīgā Ukrainas tauta tās pratīs izmantot tikpat veiksmīgi kā nemākulīgā agresora pretinieki pagājušajā gadsimtā.