Krišjānis Valdemārs - nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. 1. daļa

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals. 

Runājot par Krišjāni Valdemāru, viņš kā praktiski visi tā laika latvieši, ir cēlies no zemnieku kārtas, lai gan pieder pie tobrīd iespējamās latviešu tautas elites. Viņa tēvs ir draudzes ķesteris, tātad tas cilvēks, kurš draudzē faktiski atbild par dievkalpošanas tehnisko pusi, par dievnama turēšanu kārtībā un ir līdz ar to viens no apkārtnē pamanāmākajiem cilvēkiem. Ar to arī izskaidrojams, ka faktiski neviens no viņa bērniem, Krišjāņa Valdemāra brāļiem un māsām, kas izdzīvo līdz pieaugušam vecumam, un tie ir divi brāļi un māsa, nepaliek zemnieku kārtā. Abi brāļi īsteno literāta karjeru. Viņa vecākais brālis, starp citu, pārvācojas, kā var lasīt. Pats Krišjānis Valdemārs skolojas apriņķa skolā Liepājā, kas dod tālāk iespēju jau pretendēt uz studijām Tērbatas universitātē. Līdz tai gan Valdemārs tiek jau krietni pieaugušos gados. Viņam, šķiet, ir 24 gadi, kad uzsāk mācības Liepājā, varētu teikt, vidusskolā. Protams, tolaik ir cita izglītības sistēma, un apriņķa skola ir pieejama krietni mazākam skaitam vidusmēra ļaužu.

Gints Apals: Tajā laikā, kad Krišjānis Valdemārs nāca pasaulē un sāka iegūt izglītību, jautājums par latviešu zemnieku kārtu jau ir sācis mazliet mainīties. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas, arī pēc Vidzemes zemnieku likumiem jau parādās cilvēki, kuri vēl oficiāli pieder pie zemnieku kārtas, bet sākusies viņu sociālā mobilitāte. Ja mēs skatāmies uz nacionālās atmodas kustības vadītājiem, praktiski lielākā daļa pieder pie šīs cilvēku grupas, kas ir vai nu muižu rentnieki, vai krodzinieki, vai arī vagari (vagars principā ir labākais pagasta zemnieks, kurš vada darbus muižā). Līdz ar to Krišjānis Valdemārs kā ķestera dēls arī nav izņēmums. 

Otra lieta, ka šajā laika posmā 19. gadsimta pirmajā pusē varbūt nevajag vispār lietot jēdzienu pārvācojās. Tas, ka cilvēks maina savu sociālo stāvokli, tas nav tik tiešā veidā reducējams uz tautības jautājumu, kuru pats Krišjānis Valdemārs aktualizē, tikai sākot ar 1855. gadu. Šajā laikā cilvēka identitāti nosaka viņa kārtas piederība, materiālais stāvoklis un viņa ticība, šajā gadījumā luteriskā ticība. Jautājums par tautību un dzimto valodu aktualizējas pamazām tikai 19. gadsimta otrajā pusē, un Krievijas impērijas mērogā, arī visas Latvijas teritorijas mērogā jautājumu par dzimto valodu vispār pirmoreiz izvirza tikai 1897. gada tautas skaitīšana. Pirms tam ir svarīga kārtas piederība un ticība. 

Līdz ar to, Krišjānis Valdemārs un viņam līdzīgie cilvēki stāv uz robežas starp latviešu zemniekiem un jau, teiksim, vācu sīkpilsoņiem vai amatniekiem. Tas ir izvēles jautājums. Krišjāņa Valdemāra vecāki, starp citu, ir reģistrēti vācu draudzē, tāpat kā Kārļa Ulmaņa vecāki. Tas, ka Krišjānis Valdemārs kļuva par latvieti, tā ir viņu izvēle - idejiskā, arī politiskā izvēle. Tai pašā laikā viņa tuvi radinieki - brālis un arī brālēns - izvēlas vācbaltiešu identitāti un paliek tajā cilvēku grupā.