Šis ir Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 75. gads, un Ziemeļatlantijas aliansei ir veltītas arī raidījums Šīs dienas acīm. Saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu.

Eduards Liniņš: Raidījumā pievēršamies pašam pēdējam NATO pastāvēšanas posmam - pēdējiem 10 gadiem, kas ir ļoti spilgti un izteikti citādi nekā bija līdz tam. Sakritība, ka šogad aprit arī 20 gadi, kopš Latvija ir alianses dalībvalsts. Šī pēdējā desmitgade ir Krievijas agresijas desmitgade, 2014. gads bija tāda ļoti netīkama pamošanās visiem Rietumiem, faktiski visiem Rietumu demokrātiskajiem spēkiem, bet arī tajā skaitā NATO blokam pēc perioda, kad Rietumu pasaule dzīvoja ar šo vēstures beigu izjūtu, ka līdz ar Aukstā kara beigām ir noslēgusies faktiski tāda vēstures veidošanās dramaturģijā, demokrātija ir kļuvusi nepārprotami noteicoša vēstures tālākajā virzībā. Tas viss izrādījās ļoti lielā mērā ilūzija. Un NATO kā organizācija, kas tapa izteikti aukstā kara rezultātā un kontekstā, varēja šķist, bija bez tāda loģiska pielietojuma faktiski. Jūsuprāt, cik dziļi un tālu aizgāja šī izjūta par to, ka ir iestājies mūžīgais miers?

Māris Andžāns: Pēc Padomju Savienības sabrukuma radās jautājumi Rietumu pasaulē: vai NATO ir vajadzīga vispār? Padomju Savienības vairs nav organizācija 1949. gadā tika veidota, lai aizsargātu Eiropas sabiedrotos pret iespējamu Padomju Savienības agresiju, arī lai apturētu Padomju savienību no agresijas. Padomju Savienība beidz pastāvēt - priekš kam NATO? Bet NATO spēja diezgan ātri pielāgoties, jaunas misijas, operācijas uzņēmās. Un, no vienas puses, protams, mēs šeit bieži runājam, ka tāds miers iestājās. Bet nebija jau viss tik mierīgi. Balkānu kari deviņdesmitajos gados un divtūkstošajos gados, kur NATO iesaistījās jau 90. sākumā, gan Bosnija Hercegovina, gan arī vēlāk līdz pat Kosovai. Tāpēc arī nevar tā teikt, ka bija pilnīgs miers. Balkāni, jo īpaši deviņdesmitie gadi aizgāja tādos sevis meklējumos. NATO un Balkāni beigu beigās ir jāsaka, ka ir kopumā tomēr liels veiksmes stāsts, jo daļa no Balkānu valstīm jau ir NATO sastāvā - no Rietumbalkāniem gan Horvātija, gan Slovēnija, gan arī Albānija un Melnkalne.

Protams, sāpju bērni paliek Kosova, kuru arī visas NATO dalībvalstis pat neatzīst kā neatkarīgu valsti. Protams, Serbija neraugās NATO virzienā un Bosnija Hercegovina ir ārkārtīgi problemātiska, nupat briestošs potenciāli ir jauns konflikts. Tālāk NATO meklē jaunas partnerības ar Krieviju 1997. gadā tika noslēgts pamatakts par attiecībām, kur daudz ko abas puses apsolīja, tika izveidots arī pastāvīgs sadarbības mehānisms starp krievu un NATO. Un tad nākamā desmitgade šī gadsimta pirmajā desmitgadē aizgāja terorisma gaismā, tātad 2001. gada terora akti ASV - Ņujorka un arī Vašingtona, Pentagons un Pasaules tirdzniecības centrs. Pēc tā ASV iebrukuma Afganistānā, un vēlāk arī NATO pārņēma aizsargmisiju, kas ilga gandrīz divas desmitgades. NATO visu laiku spēj kaut kādā veidā atrast jaunu lomu, pielāgoties, Ceļā uz 2014. gadu vēl, protams, Lībija bija, NATO iesaista gaisa triecienos. No vienas puses, var piekrist apgalvojumiem, ka NATO bija sapuvusi organizācija uz 2014. gadu: ja mēs desmitgadē raugāmies atpakaļ, ka tā mētājās šurpu turpu tā vietā, lai attīstītu jaunas nopietnas kaujas sistēmas, jaunus tankus, iznīcinātājus un jaunas taktikas stratēģijas, ko NATO karavīri darīja - cīnījās ar nemierniekiem stratēģiski pilnīgi nenozīmīgās vietās, īpaši Afganistānā.

Arī Baltijas valstis pievienojas NATO, kas vairs nebija tas NATO, jo tur pie galda daudzās sanāksmēs sēdēja Krievija, bija NATO Krievijas padome, kura šobrīd ir deaktivizēta.

Krievija bija partneris līdztekus arī ar virkni citām valstīm. Bet, ja uz to sapūšanas argumentu raugās, ja NATO nebūtu iesaistījusies gan konflikta risināšanā Rietumbalkānos, gan arī Lībijā, gan arī Afganistānā, tad ļoti iespējams, ka NATO vairs nebūtu. Tāpēc, iespējams, labi, ka tā, labi, ka bija šīs pretterorisma aktivitātes un iesaiste citos konfliktos.

Pagājušās trīs desmitgades - tā ir tāda arī palēnā atvadīšanās no ilūzijām Krievijas sakarā. Ilūzijām, kas bija ārkārtīgi augstā līmenī līdz ar 1991. gadu, Padomju Savienības sabrukumu, kur bija izjūta par to, kā šīs bijušās padomju republikas, ja jau tās ir nolēmušas sagraut šo savu, tā sacīt, tautu cietumu, šo padomju totalitārā komunisma būvi, ka tās visas būs orientētas uz Rietumu attīstības modeļiem un liberālo demokrātiju un tā tālāk. Kas izrādījās lielāko tiesu neadekvāts pieņēmums.

Eduards Liniņš: Šī izjūta par to, ka lielākais ļaunums, kas vispār ir teju bijis cilvēces vēsturē, katrā ziņā pagājušā gadsimta otrajā pusē, tātad totalitārais komunisms, ka tas nu ir uzvarēts un ka vairs nav par ko īpaši uztraukties. Ja mēs skatāmies uz pašreizējo situāciju, tad šis motīvs jau kaut kur vēl joprojām ir klātesošs, ka tomēr Krievija - tā ir tā vai citādi tirgus ekonomika un kā tie, ar kuriem mēs varam tirgoties, ar tiem mēs varam sarunāt arī lielā mērā visu pārējo. Tādās spilgtākās variācijās tā ir pašreizējā Ungārijas politiskā konjunktūra. Šādi motīvi jau bija klātesoši arī ilglaicīgajai Vācijas līderei Angelai Merkelei.