Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums.

1919. gada maija beigās vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārrauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 6. jūnijā Ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņu vilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. Tālāko notikumu gaitu izklāstīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.

Igaunijas armijas darbībai Latvijas neatkarības karā, tai skaitā Cēsu kaujās un kaujās pie Rīgas, bija veltīta saruna ar igauņu vēsturnieku, Baltijas Aizsardzības koledžas pasniedzēju Artu Johansonu.

Kā zināms, kaujas pie Rīgas 1919. gada jūlija sākumā pārtrauca Antantes pārstāvju iejaukšanās un 3. jūlijā noslēgtais Strazdumuižas pamiers, kuru parakstīja sabiedroto pārstāvji un Igaunijas armija no vienas un Baltijas landesvērs un vācu dzelzs divīzijas vadībā, no otras puses. Šim līgumam cikla pieskārās vēsturnieks, Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks Gints Apals.

Strazdumuižas pamiers radīja priekšnoteikumus, lai Latvijas Republikas valdība varētu atgriezties Rīgā, organizēt valsts pārvaldes darbu un arī konsolidēt līdz tam autonomās militārās vienības Latvijas armijā. Šo procesu raksturoja vēsturnieks Jānis Šiliņš.

Strazdumuižas līgums paredzēja visu Vācijas spēku izvešanu no Latvijas teritorijas. Tomēr šī nosacījuma izpildi ar dažādiem ieganstiem vilcināja šo spēku komandieris ģenerālis fon der Golcs. Viņa organizēta Zemgalē 1919. gada vasaras otrajā pusē izveidojās tā sauktā Rietumu Krievijas brīvprātīgo armija ar pulkvedi Pāvelu Bermontu priekšgalā. Par bermontiešu spēku tapšanas apstākļiem un šo spēku raksturu stāstīja Jānis Šiliņš.