160 gadi mūs šķir no kāda iezīmīga notikuma, proti, 1863. gads ir brīdis, kad noslēdzas apmēram piecus gadus ilgusī Rīgas aizsardzības mūru nojaukšana. Par to, kas ir saistītas ar šo notikumu, kāda Rīga kļūst pēc šī, varētu pat teikt, simboliskā notikuma, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieku Mārtiņu Mintauru.

Vispirms ieskicējam, kāda tad Rīga bija līdz tam, kas bija tas izteikti viduslaiciskais, varbūt pilsētas dzīves kārtībā, kas bija saglabājies līdz pat 19. gadsimta vidum.

Mārtiņš Mintaurs: Tas, kas notika, sākot ar 1857. gada oktobrī, kad svinīgā atmosfērā tika uzsākta Rīgas vaļņu nojaukšana, par kuru ir saglabājusies arī pompozā un laikmetam atbilstoša glezna, kuru mēs Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā var apskatīt. Tas viss sākās, protams, vienā konkrētā brīdī, bet priekšnoteikumi tam brieda ilgi un pamazām. Un var teikt, ka faktiski jau sākot ar Napoleona kara laikmetu, tātad ar 1812. gadu, kad Francijas armija atnāca arī līdz Rīgai, bet Rīgā neienāca, bija skaidrs, ka sāksies kāds jauns laikmets un ka pēc šiem lielajiem satricinājumiem, ko visai Eiropai radīja Napoleona kari daudzskaitlī, tad sāksies arī kāds pagrieziens gan politiskajā, gan saimnieciskajā dzīvē. 

Visa šī viduslaicīgā sistēma, šī kārtu sabiedrība, kura pastāvēja Rīgā un kur pastāvēja arī visās Baltijas provincēs, tā bija ļoti sīksta sociāla struktūra, kura noturējās vēl gadus 20 pēc tam, kad bija uzsākta jau Rīgas vaļņu nojaukšana un kad ekonomiskā ziņā Rīga patiešām kļuva par tādu kapitālismu motoru, kas ietekmēja savukārt visu apkārtējo teritoriju kilometriem plašā reģionā. 

Bet vecā Rīga pirms modernā laikmeta ir tāda, kādu mēs to redzam attēlos, proti, atturīga, distancēta, mēs vienmēr aplūkojam Rīgu pārsvarā no kreisā Daugavas krasta, pārsvarā redzot vēsturisko panorāmu, kāda ir saglabājusies lielā līdz šai dienai. Vai arī, pateicoties kartogrāfu paņēmieniem, varam redzēt Rīgu kā no putna lidojuma. Vecā Rīga līdz kapitālisma laikmeta sākumam bija tirdzniecības pilsēta un tas bija ļoti svarīgi, jo tas bija liels tramplīns, kas iedeva Rīgai to attīstības ātrum, ar kādu tā turpināja plaukt un zelt 19. gadsimta otrajā pusē.