Pirmā pasaules kara laikā, mainoties politiskajiem spēkiem Austrumeiropā, šeit veidojās daudz jaunu valstisko veidojumu. Tajā skaitā bija vairāki tādi, kas līdz savam īstenojumam nemaz nenonāca. Tādi bija arī šeit, Latvijā, Baltijas telpā. Runa ir par tiem valstiskuma projektiem, ko Latvijā un arī Igaunijā mēģina īstenot šeit vēsturiski iesakņotā vācbaltiešu jeb kā viņi paši sevi tolaik dēvēja baltiešu minoritāte. Veicinošais faktors šādām aktivitātēm ir Vācijas militārās veiksmes karā, 1915. gadā okupējot pusi tagadējās Latvijas teritorijas, proti, Kurzemi un Zemgali, vēlāk 1917. gadā – Rīgu un pēc tam 1918. gadā pirmajā pusē jau visa tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorija nonāk Vācijas impērijas militārajā varā. Droši vien, ka jāraugās uz šiem valstiskuma izveidošanas mēģinājumiem no vācbaltiešu minoritātes puses ar tālāku vēsturisku skatu, jo saknes tam meklējamas viduslaikos šeit, Baltijas telpā.Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Raimondu Cerūzi.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (11)
27 februāris 2017 | LNVM notikumu arhīvs
Otrā tikšanās notiek 28. februārī plkst. 18.00, tās viesis – vēsturnieks Dr. hist. Kaspars Kļaviņš. Tēma: “”700 verdzības gadu” mīts. Latvijas vēstures interpretācijas 18.-21. gs.”. Pasākums notiek Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Brīvības bulvārī 32, izstādē “Versija – latvieši: 1896. gada latviešu etnogrāfiskā izstāde.”
Lūk, biju uz šo lekciju . Redzēju, ka klātesošie bija sajūsmā par to, ka dzimtbūšana Latvijā nav bijusi, ka bargā vācu kundzība ir padomju laika mīts. Es gan centos piesaukt tiesiskos aktus, kuri liecināja par latviešu, arī manu senču personīgās brīvības un tiesību zaudēšanu, bet vispārējā sajūsmas noskaņā - tas netika sadzirdēts . Esmu diezgan droša, ka viena daļa latviešu sabiedrības superātri un labvēlīgi pieņēma jauno patiesību - nekāda verdzība nav bijusi un ko tur krievu ķeizars 1817. - 1819. un 1861. gadā atcēla - mūs neinteresē.
Tāda apiešanās ar Klio - vēstures mūzu , mani mulsina un baida , jā vairāk baida - jo tad jau var visu , ko paziņot , ka piemēram, arī padomju okupācija nebija.
Viena lieta gan ir svēta patiesība - esmu noklausījusies visus Latvijas Radio raidījumus par vēsturi . 99,9 % no tiem ir ļoti labi, bet to ir ļoti ļoti maz un tie ir ļoti maziņi - par īsu. Un es noteikti apsveiktu , ja būtu diskusiju raidījumi par vēsturi. Un ja vēsturnieki sagatavotu sarakstu - ko tādiem interesentiem kā man lasīt - internetā bibliotēkā, muzejā par konkrēto tēmu. Tas būtu izcili, var teikt , ideāli.
Paldies, liels:)
Tā kā KK lekciju un debates neierakstīju, man nav pamata strīdēties. Vien gribu piebilst, ka ir gana daudz vēsturisku liecību -pierādījumu, ka tieši Baltijas guberņās ( par Krieviju nespriedīšu) dzimtbūšana bija pielīdzināma verdzībai.
Dīvaini, ka mēs esam pieņēmuši MZālītes metaforu par bāreņu tautu, nevis ĒValtera par arāju tautu, ka 700 verdzības gadi nav patiesība , bet 400 dzimtbūšanas gadi jau nekas salīdzinot ar to nebijušo "verdzību" ...
Laikā, kad tika celtas skaistās kungu mājas, muižu ēkas, mani senči staigāja nātnās drānās , lai tikai sakrātu naudu zemes - savu senču zemes izpirkšanai.
Vienu pēc otras izlasīju Andreja Upīša Zaļo zemi un Fon Fēgezaka Baltiešu gredzens - un cik uzkrītoši bija salīdzināt, kādos apstākļos auga kungu bērni muižās un kādos zemnieku bērni būdiņās. Manuprāt, ir ļoti būtiski neidealizēt vācbaltiešus un nenosodīt tik ļoti latviešu "sarkanumu". Protams, ka nevar visu vispārināt. Nebija tik viennozīmīgi un tieši tāpēc tā mana sajūta ir, ka no viena grāvja metamies otrā. Mani uztrauc, ka it kā zinošus autoratīvus spriedumus izsaka nespeciālisti - var teikt - piedodiet - pliki entuziasti. Manuprāt, stingrāks vārds un cietāks spriedums būtu jāsaka vēsturniekiem, profesionāļiem. Labi, pagaidām paldies un gaidīšu jaunus raidījumus:)
Pāris piezīmes par tematu:
1) Cik zinu Dr. Kļaviņa viedokli, viņš nekad nav noliedzis dzimtbūšanas pastāvēšanu Latvijā Jaunajos laikos. Viņš norāda, ka Livonijas periodā zemnieki pamatā saglabāja personisku brīvību, un šai ziņā, domāju, viņam ir taisnība.
2) "700 verdzības gadi" patiešām ir mīts kaut vai tāpēc, ka verdzība, stingri ņemot, ir Seno laiku vēstures fenomens. Viduslaiku Eiropā tā pastāvēja tikai margināli. Jau tad, kad tapa priekšstats par "700 verdzības gadiem" (19.gs.), tā bija publicistiska metafora, nevis vēstures izpratnei atbilstošs termins.
3) Par attieksmi pret vācbaltiešu kopienu Latvijā. Domāju, nevar noliegt, ka 20.gs. Latvijas historiogrāfja šai diskursā akcentēja tieši prtišķību momentus. Pirmajā neatkarības periodā to izraisīja zināmā mērā objektīvā tieksme, veidojot savu nacionālo historiogrāfiju, distancēties no bijušo "kungu" tautu vēstures redzējuma. Padomju laikā, protams, koncepts bija, ka "vien biedros ar diženās Krievzemes tautu". Šodien ir tikai loģiski, atjaunojot līdzsvarotu vēstures uztveri, akcentēt saskares punktus. Nenoliegšu, tam ir arī sava nozīmīga politiskā dimensija, iezīmējot Latvijas vēsturisko piesaisti Rietumu kultūras un politiskajai telpai. Piem. nevar taču noliegt, ka tai pašā dzimtbūšanas atcelšanā Baltijas guberņās vietējai vācbaltiešu elitei bija izšķiroša loma.
vēsturi un konkrēti arī par baltvācu kultūrvēsturisko mantojumu.
Tāpēc - nevis Jūs, bet biedrs vēsturnieks , lai nosauc konkrētus avotus , uz kuriem viņš balsta savus apgalvojumus un ar kuriem es varu iepazīties un tiem noticēt.
Savulaik dāvanā saņēmu Ostensakenu dzimtas grāmatu , kur dzimtas koka nevāciskā un nearistokrātiskā būtne netika pieminēta, viņas vieta dzimtas kokā atstāta tukša. Kaut gan bērns ir minēts, bet kā "autors" norādīts tikai aristokrātiskais tēvs. Tāpēc mani ļoti ļoti pārsteidz tie šobrīd plaukstošie un viegli ziedošie apgalvojumi, ka tik daudzas vācu baronu dzimtas bijušas ar latvisku izcelsmi. Varbūt vēsturnieka kungam - iedvesmas pārņemtam , pietrūka laika pateikt vārdiņus - iespējams,varbūt, vai ka tādi ir pieņēmumi utt.
Atkārtoju - kādi avoti, kādi pētījumi vēsturniekam ļauj apgalvot, ka vācbaltiešiem bija vietējo tautu saknes. Es labprāt to uzzinātu.
Vāvbaltieši sevi neuzskatīja par minoritāti Latvijā? Atkal šim vēsturnieka apgalvojumam gribu zināt pamatojumu. Vācbaltieši bija etniskā minoritāte kurai bija visa politiskā vara Latvijā sākoties 1.pasaules karam. Pat par spīti russifikācijas politikai , no kuras arī cieta baltvācieši. Ļoti ceru, ka šoreiz mans jautājums netiks izdzēsts , bet atbildēts
Vēsturnieki lielum lielajā vairumā gadījumu zina gan, ko runā. Kas attiecas uz vairāku vācbaltiešu dzimtu lokālajām saknēm, tad galvenais avots ir šo dzimtu ciltskoki. Protams, daļā gadījumu ir runa drīzāk par dzimtas leģendām, nevis dokumentāli pierādāmiem faktiem. Tomēr būtiskākais šajā gadījumā jau arī ir tieši tas, ka šīs dzimtas piesauca šādu vietējo izcelsmi. Tātad - vēlējās sevi identificēt tieši ar Baltiju, nevis ar kādu citu ģeopolitisko telpu.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X