Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Aizvadītajā nedēļas nogalē Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī noskatījos telefonoperu “Lietas, ko neuzdrošinājos pateikt, bet tagad ir par vēlu”. Šīs operas režisore un dramaturģe Kamile Gudmonaite, komponists Dominikas Digimas, aktieriem iestudējumā līdzdarbojas arī dejotāji, dziedātāji.

Iestudējuma pamatā dokumentāli ieraksti, un to tapšanas stāsts ir patiešām poētisks un aizkustinošs. 2010. gadā Itaru Sasaki Japanā, uzzinājis, ka viņa brālēns ir nedziedināmi slims. Brālēns pēc pāris mēnešiem aiziet mūžībā, un Itaru Sasaki savas mājas pagalmā uzbūvē telefonbūdiņu, kurā aizgājušajiem domātos vārdus viņš runā vējā. 2011. gadā Ostuči reģionu Japānā, kur dzīvoja šis vīrs, skāra cunami. Glābšanas un atjaunošanas darbu laikā šis stāsts nonāca atklātībā, un cilvēki sāka apmeklēt Itaru Sasaki dārzu, lai līdzīgā veidā sazinātos ar saviem tuvniekiem.

2022. gada 1. martā, kad pasaule bija pādzīvojusi pandēmijas zaudējumus, kad bija pagājusi nedēļa kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, šis stāsts pārauga mākslas akcijā. Telefona būdiņa, kādas pirms mobilo telefonu ēras, bija uz ielām,  tika uzstādīta Viļņas centrā, Lietuvas Nacionālā Operas un baleta teātra tuvumā. Sešu mēnešu laikā klausule tika pacelta 4000 reizes, tapa ieraksti, kas izmantoti izrādes “Lietas, ko neuzdrošinājos pateikt, bet tagad ir par vēlu” libertā. Izrādes pamatā ir vairāki stāsti.

Skatoties šo izrādi man bija jādomā par to, kā mainījusies mūsu komunikācija. Šobrīd mēs visbūtiskākos vārdus bieži vien pasākām nevis acīs, bet gan ar mobilā telefona starpniecību. Izrādes scenogrāfija piedāvā iespējamības, ka šādas sarunas notiek lidostās, stāvot rindā.  Īpaša trauma bija kovida laiks, kad nebija iespējas atvadīties no vīrusa dēļ izolētajiem tuviniekiem. Aktieri izspēlē šos stāstus, bet vienotā, augšupceļošā sajūtā šos reālos stāstus sasaista mūzika, kora balsis.