LELB arhibīskaps emeritus J. Vanags savā sprediķī pinas kā vista pa pakulām. Evaņģēliju stulbumam ir daudz šķautņu. No vienas puses, Dievam vajadzēja nogalināt savu dēlu, jo tikai tā kristietības autoru slimajā prātā Dievs var panākt izlīgumu pats ar sevi. Nu labi, noslaktēja Jēzu, no tā kļuva priecīgāks. Bet Vanags pikts par to, ka jūdi sauca, lai viltvārdi Jēzu sit krustā. Īsi sakot, Dievs, būdams idiots, upurēja Dievu Dievam, lai atbrīvotu savu radību no savām dusmām. Vanagam uz to jāskatās no gaišās puses.
Skatoties uz Vecās derības pravietojumiem, aina ir loģiskāka. Jēzus Kristus nav mesija. Svētajos rakstos teikts, ka jūdu mesija ieradīsies kā valdnieks visām tautām. Jēzus Jeruzalemē ierodas uz zagta ēzeļa kā zaimotājs un kārtības traucētājs. Nav galvenās mesijas pazīmes! Jūdi soda ķerto hipiju Jēzu, kurš, uzdodoties par Dieva dēlu, mēģina piecūkot jūdaisma reliģiju. Loģiski, viņi neatzīst Jēzu Kristu kā savu kungu. Jēzus neierodas kā Romas impērijas un visas pasaules valdnieks. Viņš nepiepilda pravietojumu!
Kristietība līdzīgi kā islāms un jūdaisms ir Ābrama reliģija. Tās ir svešzemju pasakas, kas neatbilst mūsu mentalitātei. Tur grēki (atbildība par sastrādāto) viegli pārceļo no Ādama un Ievas uz miljardiem viņu pēcnācēju. Tad atkal Jēzus izpērk visu cilvēku grēkus. Murgi! Atbildība vienmēr ir kopā ar vainīgo. Ja kāds pilnā nopietnībā domā, ka vainu var pārnest no vainīgā uz nevainīgo, viņam ir prāta defekts. Grēku izpirkšana ir ebreju mahinācija – vainu iesmērēt katram. Uz kristietības krāmu pavilksies vienaldzīgi cilvēki ar totāli sakropļotu taisnīguma un atbildības izpratni.

Pēc šīs runas saprotu, kādēļ cilvēki pamet vai vispār neiet uz baznīcu. šis mācītājs domā par sevi kā par morāles augstākā līmeņa pārstāvi, bet, bet ko pauž mute! Vai muļķība vai pat rasisms. Paldies Dievam, ka mums ir arī citi, Dievu apzinājušies un mīlestību nesoši mācītāji!... Šodien lasu, ko saka svētais tēvs un mūks Ričards Rors Pūpolsvētdienā: "Cilvēka maldi šķiet šādi: mēs vienmēr domājam, ka problēma ir kāds cits, nevis mēs paši. Mēs mēdzam savu naidu un ļaunumu pārnest citur. Cilvēka daba vienmēr vēlas vai nu tēlot upuri, vai radīt upurus — un abus kontroles nolūkos. .... Tiklīdz mēs sākam žēlot sevi, mēs drīz vien atradīsim kādu citu, ko vainot, apsūdzēt vai uzbrukt — un nesodīti! Tas ātri noņem jebkādu tūlītēju kaunu, vainas apziņu vai nemieru. Citiem vārdiem sakot, tas darbojas — vismaz uz laiku. Nez kāpēc mūs satur kopā naids, bailes vai kāda cita noniecināšana..... Mums, reliģioziem cilvēkiem, to ir grūti dzirdēt, bet visnoturīgākā vardarbība cilvēces vēsturē ir bijusi svēta vardarbība jeb, precīzāk sakot, sakralizēta vardarbība. Cilvēki ir atraduši visefektīvāko veidu, kā leģitimizēt savu baiļu un naida instinktu. Mēs iedomājamies, ka baidāmies un ienīstam kaut kā svēta un cēla, piemēram, Dieva, reliģijas, patiesības, morāles, savu bērnu vai mīlestības pret dzimteni, vārdā. Tas atņem mūsu vainas apziņu. Lielākajai daļai cilvēku nekad neienāk prātā, ka viņi var kļūt par to, no kā baidās un ko ienīst. Bez gudrības mēs attaisnojam vardarbīgas un pat amorālas darbības kaut kā godājama, piemēram, "bērnu aizsardzības", vārdā.... Rakstos šādu nezinošu naidu un nogalināšanu pamatoti sauc par “grēku”. Jēzus nāca tieši, lai “atņemtu” (Jāņa 1:29) mums spēju to izdarīt — atmaskojot melus visiem. Jēzus bija pilnīgi nevainīgais, kuru nosodīja gan baznīcas, gan valsts (Jeruzalemes un Romas) augstākās varas iestādes. “Viņš parādīs pasaulei, cik nepareizi tā bija attiecībā uz grēku, attiecībā uz to, kurš patiesībā bija taisnīgs, un attiecībā uz patieso tiesu” (Jāņa 16:8).