J. Vanags priecājas, ka kristietību var iesmērēt tiem, kas bērna prātā. Bet nekomentē, kāpēc gudros Dievs neuzrunā. Akadēmiskā vide, mācību programmas, mediju telpa – tur kristiešu sludinātāju sagaida pilnīgs fiasko. Viņus Dievs nav paredzējis “glābt”. Kristietība ir ekskluzīvi tikai priekš muļķiem. Atbilde vienkārša: arī reliģijas autori ir muļķi. Un, jo tālāk ejam, jo stulbākus mēs viņus ieraugām. Mēs maināmies – kļūstam labāki. Kristiešu “svētie raksti ” – tālas senatnes sastingušais nospiedums – kopumā ir slikti.
Kristīgie sludinātāji taisnojas, sakot: laimīgi ir apkrāptie. “Vai tu gribi būt laimīgs caur apkrāpšanu?”, šādi jautā baznīcas publikai. Un tikai tiem, kuri nepamet telpu un piekrītoši māj, drīkst turpināt čakarēt smadzenes. Ja tādi atrodas, tad viņus var droši apkraut ar reliģisko krāpnieku produktiem: izlīgums, jūgs, grēks, pestīšana, bauslības smagā nasta.