Šādas atziņas ir rodamas šai sprediķī: Dieva valstība ir nekuriene, netaisnība un ļaunums ir taisnība, miers un prieks ir prāta aptumšošanās rezultāts.
Jēzus “patiesais gaišums” izpaužas viņa garīgajā kroplumā un ļaunajā dabā: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Lūk. 14:26 Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Mat. 10:34-37 Bet brālis brāli nodos nāvē un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Mat. 10:21
Savu ļauno un naida pilno dabu Jēzus apstiprina ar personīgo piemēru.
Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap Viņu un Viņam sacīja: "Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē." Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Kas ir Mana māte un Mani brāļi?" Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: "Redzi - Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte."/c Šī epizode ir visos sinoptiskajos evaņģēlijos: Mateja 12: 47-49, Marka 3: 31-34, Lūkas 8: 20-21.
Jēzus rīkojās amorāli un to pašu pieprasa no saviem sekotājiem. Sakot: „Tev būs savu tuvāku mīlēt”, ar „tuvākajiem” Jēzus domā savus ideoloģiskos sekotājus. Savu māti viņš noliek zemāk par klaidoni. Šāds amorāls vieplis ir kristiešu reliģijas simbols – tikpat ļauns kā pati reliģija.