Kristietības sludinātāji saka, ka pie Dieva viss ir otrādi. Apziņas izkastrēšanas rezultātā kristietis kļūst “garīgs” un sāk domāt kristīgi. Mācītāji to pasniedz kā ieguvumu:
Gribi būt gudrs – pārstāj domāt. Gribi saprast – kļūsti kā bērns.
Gribi būt stiprs – kļūsti vājš. Jūties apkrāpts un pazemots – piedod pāridarītājam.
Gribi nolādēt – svēti. Izjūti naidu – mīli. Gribi būt novērtēts – pazemojies.
Gribi būt bagāts – kļūsti nabags. Gribi būt galvenais – kļūsti par kalpu.
Gribi atrast Dievu – atsakies no sevis. Gribi iegūt dzīvību – zaudē to.
Kristīgajā piedāvājumā dominē atteikšanās un pašnozombēšanās. Tās ir primitīvas lamatas idiotiem. Katrā “Svētrīta” pārraidē dzirdam: Dieva dāvana, esi pateicīgs, esi pieticīgs, esi Dieva kalps mūža garumā, viss pieder Dievam, bagātajiem debesu valstību neredzēt utt. Ja kristietis atteiksies no mantības vai dzīves ērtībām, tas zudībā neies. Nonāks kristīgo krāpnieku kabatās. Ieguvumus un atlīdzību par kalpošanu apkrāptajiem kristiešiem sola viņpasaulē. “Viņpasaule”, “Dieva valstība” ir muļķu cerība.