Sprediķi caurvij skaidra doma par “Dieva labo plānu” – mācītāju biznesa plānu. Plāns vienkāršs – baznīcā gājējus atbrīvot no uzkrājumiem un mantības. Uzmundrinājumam apkrāptās avis baznīcu pamet ar solījumu, ka nu viņi ir tuvāk Dievam. Tik sekojiet Jēzus Kristus rīkojumam: “Tāpēc jums nebūs zūdīties nedz sacīt: ko ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies?”. Tādā bezrūpībā kristieti neizbēgami piemeklēs ciešanas. Aleluja! Tas liecina par ļoti tuvu Dieva klātbūtni. Tā dievlūdzējs paatrinātā veidā kļūst par barību tārpiem, putniem un puķēm. Tad vēl seko neliels bizness – jānodeklamē pasaka par aizgājēja sēdēšanu uz mākoņa maliņas.

Sprediķī izskan viena dīvainība. Jēzus saka: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Tā ir Dieva/Jēzus zūdīšanās, žēlabas vai vājprāts. Viņš iebilst pret sevis paša izstrādāto plānu – upurēt sevi sev pašam – Dievam/Jēzum un galarezultātā neko neupurēt – Dievs (Jēzus) sēž debesīs pie Dieva labās rokas. Ar šādiem murgiem domāt spējīgu publiku baznīcā neievilksi.