“Svētais gars” ir nozīmīga reliģiskās apkrāpšanas komponente. Uz baznīcu aicinātie ierodas satikt Jēzu. Jēzus tur nav, bet ir “Svētais gars”. Tas ar mācītāju vāvuļošanu ir uzburts un dievlūdzēju galvās iepūsts ar daiļlasīšanas metodi. Cilvēki, kuri ikdienā ir saprātīgi, baznīcā zaudē spriestspēju un saikni ar realitāti. Viņi savā bijībā tic muļķībām:
- Dievs visus cilvēkus ir notiesājis un sodījis ar nāvi par pasaku grāmatas personāžu Ādama un Ievas nerātnībām;
- pirms 2000 gadiem ebreju hipijs Jēzus izcieta sodu par paša sastrādāto, bet skaitās, ka mūsu vietā;
- cilvēki ir līdzvainīgi Jēzus nāvē, nomiršanas rezultātā Jēzus sēž pie tēva labās rokas;
- Dievs nogalina pats sevi (Jēzu), lai savu radību pasargātu no savām dusmām;
- Dievs upurē sevi sev, upurēšanā ir jēga;
- Dievs cilvēkus mīl; nabadzība, slimības un ciešanas ir Dieva sūtītas;
- Bībeles personāži realitātē nav pieteikušies, bet tomēr eksistē;
- uzskaitītais ir augstākā gudrība, Dievs ir gudrs.