Kristieši tiek apkrāpti dažādos veidos. Viņiem stāsta, ka debesīs dzīvo mūžīgais trīsvienīgais Dievs un Jēzus Kristus ir mesija. Par mesijas nākšanu pravieto Vecā derība. Tur teikts, ka mesija ierodas kā valdnieks visām tautām. Jēzus Jeruzalemē ierodas uz zagta ēzeļa kā zaimotājs un kārtības traucētājs. Nav galvenās mesijas pazīmes! Jūdi soda ķerto hipiju Jēzu, kurš, uzdodoties par Dieva dēlu, mēģināja piecūkot jūdaisma reliģiju. Loģiski, viņi neatzīst Jēzu Kristu kā savu kungu. Jēzus neierodas kā Romas impērijas un visas pasaules valdnieks. Viņš nepiepilda pravietojumu!
Pestīšanu (nonākšanu “Dieva valstībā”) kristietība paredz tiem, kuri Jēzu Kristu ir atzinuši par savu kungu. Vecajā derībā dievam nav dēla Jēzus. Savu izredzēto tautu Dievs neapgrūtina ar Jēzu Kristu un pestīšanu. Jūdi vienlaikus nevar būt arī kristieši. Sanāk, ka kristieši Dieva izredzēto tautu (jūdus) sūta uz elles moku katliem. Uzticīgie un uzticamie Dieva kalpi: Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs (Izraēls), Jozua, Samuēls, Elija, Elīsa, Dāvids, Noass, Ārons un viņa dēli. Viņi visi Dieva priekšā ir pozitīvi varoņi. Kristieši radikāli iebilst un Dieva favorītus nosūta uz elli. Un ko Dievs tēvs? Klusējot noraugās, kā kristieši par viņu ņirgājas?
Der kā Ginesa rekords – kristietība ir stulbākā no reliģijām.