Mācītājam jāmelo un jāsagroza Bībeles pirmais bauslis (12:17 min.), jo bauslī pateikts ka kristiešu Dieva nav. Pilnīga svēto rakstu izgāšanās. 1. bauslis – vārdi, ko Dievs saka Mozum: “Es esmu Dievs, Tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Kristiešu Dievs saka, ka ir arī citi dievi. Viņš nav vienīgais. Kristiešiem jābūt pārsteigtiem. Patieso pirmā baušļa autoru spēks un iespējas ir tikai tādas kā cilšu šamaņiem un virsaišiem pirms mūsu ēras, proti, patiesajiem kristiešu reliģijas autoriem.
Kopumā spediķis par to, ka mīlestība uz Dievu mērāma ar mantību. Ja šķirsies no visa, kas tev ir, tā būs pārākā mīlestība. Atdod visu baznīcai (priekš nabagiem) un ātri vien nonāksi kapos par barību tārpiem. “Dieva valstība” ir muļķu cerība, un Jēzus ir krāpnieks. Arī tas ir pateikts evaņģēlijā.
Jāņa evaņģēlijs 14:2 “Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. Un kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.”
Jēzus mācekļi – kristieši/bomži bez mantības un pajumtes – palika gaidot. Jēzus mācekļiem lika atteikties no mantības un mājām, sasolīja nonākšanu “Dieva valstībā”. Beigās, aizbildinoties ar muļķīgu iemeslu, aizšmauca, neizpildījis solīto.

Cilvēki kā aitas plāj uz baznīcu, maksā desmito tiesu no saviem ienākumiem un pretī saņem fikciju – muļķīgu un netaisnīgu stāstu par Jēzu Kristu, kurš viņu vietā it kā izcietis apšaubāmu sodu. Ja Dievs būtu pie pilnas saprašanas, viņam nevienu nevajadzētu sodīt. Ja sekojam Dieva plānprātībai, viņam bargo sodu vajadzētu vērst pret izraudzītajiem ”vainīgajiem”. Baznīcā gājējiem būtu jāizcieš reāls “Dieva uzliktais” sods par Ādama un Ievas nerātnībām. Par šādu cūcību kristieši savu Dievu noskalotu podā kopā ar pātaru grāmatu.
Kristietības autori rod risinājumu. Trīsvienīgais Dievs noslepkavo savu dēlu Jēzu. Neveikla dramaturģija! Jēzus – trīsvienīgā Dieva sastāvdaļa – sanāk pašnāvības trešdaļa. Kristiešiem tas ir vispriecīgākais notikums. Vaina un sods par noziegumu, kura nav, no kristiešiem pārceļo uz apsūdzības cēlāju.
Šādas ekvilibristikas iecerētais atlikums ir kristiešu pateicība un kalpošana “Dievam” – faktiski reliģiskajiem paverdzinātājiem. Esi pazemīgs, dari ko liek, neiebilsti un nedomā. Kā bonuss kristiešiem tiek piešķirts grēcinieka statuss. Nedēļas garumā vari darīt nekrietnības, vainu par sastrādāto stiep uz baznīcu un tur apmaini pret uzmundrinājumu – “derīgs Dievam”*.
Lai kļūtu par kristieti, jāatsakās no domāšanas. Izklausās skarbi, bet savādāk nevar. Protestantisma pamatlicējs M. Luters teica: Ikviens, kas vēlas būt kristietis, lai izrauj savas prāta acis. Ticībai jāsamin zem kājām viss saprāts, prāts un saprašana. Saprāts ir ticības ienaidnieks**. Katoļi neatpaliek. Arhibīskaps Z. Stankēvičs: “.. ja tu sāksi pats noteikt, kas ir labs un kas ļauns, tad tu saindēsies, tu saslimsi pašā dziļākajā nozīmē.”
To, kas ir labs un kas ļauns, labāk par Stankēviču saprot tie, kuri spēj domāt, tie kuru galvas nav piemēslotas ar Bībeles murgiem. Labai pasaulei nepieciešamas zināšanas, labsirdība un drosme; tai nav nepieciešama nožēlojama kāre pēc pagātnes vai brīvā prāta iekalšana nezinošu cilvēku sen paustu vārdu važās. Tai nepieciešams bezbailīgs skats un brīvs prāts.***
* https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/pari-mums-pashie m/septini-klupsanas-akmeni-jeb-septini-galveni e-greki.a195676/
**No M. Lutera komentāriem par Pāvila vēstuli galatiešiem. 1535. g.
*** https://satori.lv/article/kapec-es-neesmu-kri stietis