---Ja cilvēkiem patīk, ka viņiem gluži kā maziem bērniem stāsta pasaku ar laimīgām beigām un viņiem no tā paliek labāk (smadzeņu bioķīmija), tad tās ir viņu tiesības. Kam nekļūst labāk, tie uz baznīcu neiet vai arī meklē citu mācību.

Uz baznīcu iet daži – tie, kuri ir saraduši ar galveno kristīgo atziņu: tu neesi nekas vairāk kā mēslu maiss*. Nekas no tā, ko kristietis/grēcinieks dara, nav pareizi un labi. “Grēkos esmu ieņemts un dzemdināts [Ps.51:7], no nešķīstas sēklas mātes miesās veidots, nožēlojamais un posta piemeklētais, ļaunās iekāres jūgā, nošķirts no Dieva, garīgi miris, inficēts ar grēku un nenovēršami slims, grēko visos savos darbos – pat tad, kad lūdz Dievu, līdzatbildīgs Jēzus nāvē…” Kristietība “sevi pašu” liek nevis mīlēt, bet ienīst.
Pats teici: kristietībai bija iespēja visai ilgu laiku ar valsts palīdzību piespiest tautu apmeklēt baznīcas./c
Nu vairs tā nav! Ar “Jēzu” apkrāptie nomet kalpošanas važas.

* https://www.ebaznica.lv/tu-esi-meslu-maiss-42 45/

Sprediķos dzirdam: “Matejs saka”, “Marks saka”... Mācītāji grib, lai evaņģēliju nosaukumos minētie personāži būtu arī attiecīgo evaņģēliju autori. Vājš mēģinājums pasaku personāžus ievilkt realitātē. Evaņģēliji ir sacerēti krietni vēlāk*. Ne Jēzus, ne viņa mācekļi nevienu rindiņu nav uzrakstījuši, jo neprata rakstīt. Ja Dievs/Jēzus gribēja vēstīt visiem cilvēkiem, šāda prasme ir svarīga. Evaņģēliji ir savstarpēji pretrunīgi, to autori nav komunicējuši savā starpā un ar “Svēto garu” ne tik. Tātad “Svēto rakstu” autori nav zināmi un evaņģēliji ir ebreju tautas teikas.
Līdzīgi: dievu nav, bet mācītājs baznīcas beņķī sēdētājam melo, ka kristietim ar Dievu ir “personīgas attiecības”. Par savām “personīgajām attiecībām” uzzināt no kaut kāda kanceles muldētāja, vai tas nav jocīgi? Kristīgā sludināšana ir melošanas skola un nekas cits.
*http://www.kyroot.com/?page_id=1340 (11) Delayed Documentation

(Lūkas 18:22) ”Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc, seko Man.””. Tādi sekotāji atradās vien 12, un tie paši literārā sacerējumā. Pie mums reālajā dzīvē Jēzum nav sekotāju. Tādi dzīvi vadītu vīriešu klosteros. “Manta debesīs” – kas ar to tiek domāts? Pret kādu mantu Jēzus mēģina iemainīt cilvēku iekrāto? Vienīgā doma: čalis blefo.

Evaņģēliju autoriem ebrejiem Jēzus tēls ir noderīgs, lai realizētu savas „izredzētās tautas” intereses. To kā noderīgu ieraudzīja arī Romas imperators. Arī vietējais krāpnieks nepalaidīs garām legālu iespēju „pasildīt rokas” pie cilvēku muļķības un pārlieku paļāvīgajiem ierādīt, kāda ir viņu „dzīves loma”. Tāpēc šis ļaužu apmuļķošanas/terorizēšanas rīks ir nonācis līdz mums. Jēzus ir tikai nepievilcīgs literārs tēls, bet naivajiem tas ir iesmērēts kā labu labais.

Kristīgie sludinātāji neskopojas: ja darīsi tā, kā baznīca liek, dzīvosi mūžīgi. “Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus: “Tik pacieties, debesīs labāki būs!”” /E. Veidenbaums/