(Psalmi 50:15) “Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi.”

Mācītājs saka, ka jebkurš iznākums ir “izglābšana”. Lūdzējs lūdzās, lai paliktu dzīvs, tomēr gāja bojā: skaitās, ka tika “izglābts”. Tātad Dievs neatbild uz kristiešu lūgšanām. Dievu nav, un lūgšanas ir bezjēdzīgas. Mācītāji cikliski aicina “piesauc Dievu”, un kristieši cikliski turpina piesaukt. Pasīvi paļaujoties uz Dievu un gaidot risinājumu no augšas, bēdas trīskāršosies. Kristietība ir lūzeru reliģija. Tāda mācītāju tukšmuldēšana kristiešus var iedzīt postā un vairo darbu psihes dakteriem. Ne velti kristietim ir aizliegts** domāt.

Katrā sprediķī obligātā komponente: jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai aizstāvētu mūs savā priekšā. Ieplānoja sava dēla slepkavību un tā “mūs aizstāvēja” savā priekšā. Lielākais kristietības kalambūrs. Vai kāds kristietis tajā ieklausās?
Kristietībā Dievs ir viens, trīsvienīgs vienā personā – tēvs, dēls un svētais gars. Dievs tēvs, apšaubāmu motīvu vadīts, Dievu dēlu nosūtīja uz zemi ar mērķi viņu nogalināt (upurēt). Tātad Dievs centās upurēt sevi sev. Un galu galā Jēzus sēž pie tēva labās rokas. Jēzus nāve ir fikcija. Ja nav Jēzus upura, nav arī pestīšanas. Kristietība ir stāsts par jūdu izgudrotā Dieva vājo saprašanu.

** Ikviens, kas vēlas būt kristietis, lai izrauj savas prāta acis. Lasīt šeit:
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/svetrits/ svetrits.-studija-pravests-andris-sevels.a1979 83/

Ar vietnes adminu gādību saitēs ielikušās liekas atstarpes.

Evaņģēliji kā halucinācija vai sižets zombiju filmai.
(Mateja 27:51-53) “Un, lūk, svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un klintis plīsa, un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem.”
Jūdiem nav svēto. Tādu kastu izgudroja katoļi. Evaņģēliji ir literāri sacerējumi, un to autori ir glupi un neizglītoti cilvēki. Nu, pieņemsim: “svētie” savās iepuvušajās miesās staigāja pa Jeruzalemi. Uz kurieni viņi devās? Uz mājām, pie radiniekiem, lai dalītos ar iespaidiem. Varbūt uz romiešu garnizonu, lai baidītu iekarotājus? Kāds ir atzīvināto miroņu turpmākais dzīves gājums? Vai joprojām klīst? Jeruzaleme 1. gadsimtā bija reģionāls centrs, pirms tam – galvaspilsēta; tā ir realitāte. Pa šīs pilsētas ielām klīstoši zombiji ir pasaka naivo kristiešu apmuļķošanai.