Bībelē ir pamācība: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Bet ir aizķeršanās. Patiesi ticīgs kristietis sevi nemīl. Kristietība “sevi pašu” liek nevis mīlēt, bet ienīst. “Grēkos esmu ieņemts un dzemdināts [Ps.51:7], no nešķīstas sēklas mātes miesās veidots, nožēlojamais un posta piemeklētais, ļaunās iekāres jūgā, nošķirts no Dieva, garīgi miris, inficēts ar grēku un nenovēršami slims, grēko visos savos darbos – pat tad, kad lūdz Dievu, līdzatbildīgs Jēzus nāvē…” Uz kristieti gulst grēku smagā nasta un vissmagākais no noziegumiem. Uzskaitītais liek sevi nicināt. Kā ”mīlēt” savu tuvāko? Tas kristiešu galvā var radīt īssavienojumu.
Jaunajā derībā vēl trakāk. Jēzus Kristus savus tuviniekus liek ienīst*. Jēzus izpratnē “tuvākie” nav ne māte, ne tēvs, ne brāļi, ne māsas. Jēzus izpratnē “tuvākie” ir neliela mācekļu/sekotāju kopa, kurus beigu beigās viņš pats apkrāpj un pamet**. Jēzus Kristus apmātība*, ļaunums un naids viņu raksturo kā garīgu kropli.

* https://tinyurl.com/yvpmnwsb
** https://tinyurl.com/4v5jdaff