Es piekrītu viedoklim, ka dusmoties ir veselīgi. Taču mana pieredze rāda, ka tas ir veselīgi tikai tādā gadījumā, ja es paužu dusmas uzreiz līdzko kāds ir sadusmojis. Ja dusmas noriju, tās uzkrājas un tik tiešām grauž mani no iekšas.

Piekrītu viedoklim, ka dusmas mums palīdz sevi aizsargāt. Nevaram taču ar laipnu sejas grimasi aizstāvēt sevi pret noziedznieku, kurš lien pāri manai sētai.
Tad dusmas iedod vajadzīgo enerģiju, lai es sevi aizstāvētu. Tomēr, ja es šo reālo, īsto brīdi palaižu garām, dusmas noriju un nereaģēju, tad tās uzkrājas un tiešām sāk kaitēt. Ja bērnībā dusmoties nav bijis ļauts un vienlaicīgi regulāri tikušas pārkāptas robežas, tad līdzīgas situācijas cilvēks mēdz pieļaut arī pieaugušā vecumā. Tā pamazām arvien vairāk un vairāk uzkrājas dusmas līdz beidzot cilvēka iekšējā pasaule vārās ellīgās dusmās. Kā to atrisināt? Katram savs ceļš un veids. Man ļoti palīdzēja veiksmīga tikšanās ar īsto psihoterapeiti.
Vēl gribēju pieminēt, ka biju bezgala paklausīgs un iztapīgs bērns. Neviens neticēja, kad (nu jau pieaugušā vecumā) teicu, ka ļoti labi saprotu savu vecomammu, kura dusmās mēdza lādēties un ārdīties.
Dusmoties ir veselīgi brīdī, kad sevi aizstāvam. Ja uzkrājam, tad radām savu iekšējo elli.