Skan neparasti, bet Aglonu kādreiz dēvēja arī šādā visai angliskā nosaukumā – Somersēta. Arī šobrīd te ir Somersētas iela, bet stāsts šajā raidījumā Vietu lietas Latvijā nevis par Aglonas nosaukumu, bet pasta vēsturi, ko te var izzināt Pasta un informācijas muzejā, kur uzklausām stāstu pastmarku „valodu" un interesējamies, kā darbojās velteņu pasts, kad šīs puses jaunieši apmainījās ar mīlestības vēstulēm.

2020. gada augustā Gražuļu ģimene – Elizabete un Arturs – vēra durvis jaunajam muzejam, kurā vairākās zālēs var sekot līdz pasta attīstībai. Te redzama pirmā pastmarka, tā dēvētais “Melnais penijs”, ko klajā laida Anglijā 1840. gadā – marka viena penija vērtībā, kurā uz melna fona attēlota karalienes Elizabetes ģīmetne. Līdzās tai aplūkojama Latvijas Republikas pirmā pastmarka, kas tika nodrukāta 1918. gada decembrī un tās autors bija mākslinieks Ansis Cīrulis, kurš pastmarkā attēloja uz balta fona trīs sarkanas vārpas saules staru vainagā.

Bet viena no ierosmēm veidot šādu muzeju, bijis vairāk nekā 80 gadus sens dokuments par pasta sūtījumu uz Aglonu par godu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem.

Aglonas muzejā uz sienas ir uzzīmēts dzeltens ceļš ar uzrakstiem Ēģipte, Dinaburga, Višķi, Ārdava, Malta, Rušona, Reziča utt. Tā ir ekspozīcija par savulaik garāko pasta ceļu Eiropā – tas stiepās 1250 kilometru garumā no Varšavas līdz Sanktpēterburgai un arī Latvijas teritorijā bija vairākas pasta stacijas, kur atpūtināt zirgus, uzņemt pasta ratos jaunu pasažierus.

Pie sienas apskatei arī piekārts aprūsējis pasta zirga zvaniņš, kas atceļojis no toreizējā trakta galapunkta – Varšavas. Maltas staciju rotā baranku virtene, jo šo gardo ciemakukuli cepa Borovajā, kā agrāk sauca Maltu. Vēl par 19. gadsimta vidus un 20. gadsimta sākuma posma pasta sakariem liecina īpašas pastmarkas, ko bija tajā laikā bija iecienījuši jaunieši.

Pasta aploksnes kā to laiku sava veida sociālā platforma ar markām kā šodien tik populārajam emociju ikonām ir bijušas populāras visā pasaulē. Lai izteiktu savas jūtas, svarīgi bija arī, kurā vietā uz aploksnes marka tika uzlīmēta. Piemēram, taisnā leņķī aploksnes labajā augšējā stūrī uzlīmēta pastmarka nozīmēja jautājumu “vai tu mani mīli?”. Savukārt augšā pa vidu guļus uzlīmēta marka vēstīja – vairāk man neraksti.

Dodamies tālāk pasta vēsturē Aglonas muzejā un nākamais stends, ko rāda Elizabete Viļuma-Gražule, ir veltīts Latvijas pirmās brīvvalsts periodam. Te ir runa par 20. gadsimta 30. gadiem, kad mūsu valstī nacionālā pašapziņa tika celta pat ar pasta zīmogiem un bija plaši izvērsta tūrisma propaganda ar aicinājumiem apceļot dzimto zemi.

Daudzi sūtījumi savulaik Aglonā tika piegādāti ar pasta vagonu no Daugavpils. Muzejā ikviens apmeklētājs tādā improvizētā pusvagonā iekāpt un apskatīt tajā ierīkotu pastkasti, koka skapi, kur uz plauktiņiem uzrakstīti apdzīvotu vietu nosaukumi ar turienes iedzīvotājiem domātiem pasta sūtījumiem, kā arī aplūkot fotogrāfiju, kurā fiksēts darba moments kādā no šiem vagoniem.

Ejot tālāk, nonākam padomju režīma pasta nodaļā – pasta letes vitrīnu rotā Padomju Latvijas ģerbonis, uzraksti krievu un latviešu valodā.

Tur arī pie nobružāta katliņa sēž čekists, kurš pārbauda vēstuļu saturu, pareizāk sakot, manekens, tērpts tā laika drošības dienestu uniformā tur aploksnes virs katla, no kura pirms vairākiem gadu desmitiem pacēlās garaiņi.

Visu pasta muzeju šajā raidījumā parādīt nevarēs, arī stāstu par lietuviešu valdnieku Mindaugu, par kura kapavietu un piemiņas akmeni te ir iemūžināts stāsts, arī cietuma durvis neatvērām, jo labāk, ja paši aizbrauksiet un visus parējos interesantumus, kas muzejā netrūkst, izpētīsiet.

Bet velteņu pasts gan vēl jāpiemin. Tam te veltīta ekspozīcija ar galošās iebāztiem filca zābakiem – tas ir stāsts par korespondences kursēšanu starp Aglonas katoļu zēnu un meiteņu ģimnāzijām. Izrādās skolotāji, dodoties no vienas skolas uz otru, savos apavos pārnēsājuši vēstules meitenēm un puišiem.