Meklējumu ceļš, ceļš uz muzeja krātuvi, ceļš uz atklājumu – tādu izvēlamies raidījumam, kurā runājam par aizmirstām un jaunatklātām pērlēm Vecrīgā esošajā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Kopā ar šī muzeja krājuma speciālistēm iepazīstam izcilu mākslinieku zīmētās skices Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas traukiem, uzzinām, kā no atkritumu kastes līdz  muzeja kolekcijai nonāca tērpu mākslinieka Uģa Rūķīša darinātie kostīmi un kā tika atklāts paklāju metu īstenais autors, Ventspils mākslinieks Gedimins Leskinovčs, kura  darbu ilgus gadus piedēvēja Jūlijam Maderniekam.

Mākslas zinātniece, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja keramikas un porcelāna kolekcijas glabātāja  Dace Ļaviņa izlikusi uz galda apdzeltējušas papīra loksnes, kur redzami krāsaini zīmējumi ar latvju tautu meitām un tautu dēliem. Vienā zīmējumā košās krāsās atainotas cilvēku figūras ukraiņu tautas tērpos.  Nebūdama mākslas eksperte atpazīstu tik gleznotāja Romana Sutas  rokrakstu – vienkāršām, dzīvām, ekspresīvām līnijām vilktas cilvēku figūras. Bet Dace Ļaviņa aši norāda uz citiem zīmējumiem, lūk, te keramiķis Vilis Vasariņš – viņam sejas nepadevās uzzīmēt, te Ludolfs Liberts, ko zinām kā  teātra scenogrāfu starpkaru Latvijas periodā, Jēkabs Bīne – ar izteikti latvisko skatījumu uz mākslu un vēl zib zināmu mākslinieku vārdi, kuri līdztekus, tā teikt, saviem lielajiem darbiem – gleznām, grafikai, dekorācijām, keramikai, vitrāžai, ir darinājuši skices traukiem, kas tapa Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā. Kā skices nonāca muzeja krājumā, stāsta Dace Ļaviņa.

Turpinājumā viesojos Dizaina un dekoratīvā koka mākslas krātuvē, kur šīs kolekcijas glabātāja Ieva Zvejniece ir izlikusi apskatei tērpus – zaļus un sarkanus, ar ieaustām zelta puķēm.

„Nevaru pastāstīt  tādu spilgtu stāstu,”  sazvanīts pa telefonu, teic mūziķis, grupas „Dzeltenie pastnieki” dalībnieks Uģis Vītiņš. „Daudz ko neatceros,  atceros tik, ka Rīgas centrā pie miskastēm uzgāju šos tērpus. Sapratu, ka tie varētu būt kāda mākslinieka darināti, pakonsultējos ar savām paziņām tērpu dizainerēm, viņas identificēja, ka tie ir Uģa Rūķīša darinājumi un ieteica aiznest uz muzeju.”

Bikses ar astēm,  kaklasaites kā vestes – šādus  apģērbus šuvējs un tērpu mākslinieks Uģis Rūķītis darināja pagājuša gadsimta 80. gadu beigās tapušajam Bruno Birmaņa un Uģa Rūķīša Tērpu teātrim. Tas pats Rūķītis, kura kontā ir rokoperas „Lāčplēsis” dizainētie un šūtie tērpi, kurš savos avangardiskajos kostīmos pagājušā gadsimta 80. – 90. gados ietērpa grupu „Opus”, „Līvi” „Jumprava”, „Credo” mūziķus, kurš jaunākai paaudzei zināms kā dzīvnieku kapsētas „Citi medību lauki” izveidotājs.

Tērpu mākslinieks, kurš savulaik, lai izvairītos no dienesta padomju armijā, 18 gadu  vecumā iestājas profesionāli tehniskajā skolā. Lai gan pirms tam ne reizes nebija turējis rokā adatu un uzpirksteni. Viņš pēc skolas beigšanas  kļuva par prasmīgu šuvēju. Tālāk stāsta kolekcijas glabātāja Ieva Zvejniece.

Frizūras Tērpu teātra modeļiem tolaik veidoja Agrita Grosbarte, tagad zināma kā friziere, stiliste, pārmaiņu trenere, viņa arī ir neskaitāmu skaistuma konkursa dalībnieku frizētāja. Dodos ciemos pie Agritas Gorsbates un šķirstu  fotogrāfijas no tiem laikiem, kad Birmaņa un Rūķiša tērpu teātris uzstājās gan Latvijā, gan brauca ar viesizrādēm uz bijušās Padomju Savienības republikām.

Ieva Zvejniece arī lūdz atsaukties citus bijušā Tērpu teātra dalībniekus, vai tos cilvēkus, kuriem vēl būtu saglabājušies Uģa Rūķīša darinātie tērpi, jo kā viņa teic, tad muzejs ir īstā vieta, kur saglabāt vērtības un veidot atmiņas par tām.

Ja iepriekšējā stāstā uzreiz tika atpazīts darbu autors, šis ir stāsts par muzeja krājumā esošu materiālu, kuram ilgus gadus piedēvēja citu darinātāju. Runa ir par palielu grīdas paklāju košiem tautiskiem rakstiem, kas krājumā  tika nodots kā izaudums pēc Jūlija Madernieka, lietišķās mākslas meistara, grafiķa un pedagoga, skices, bet tekstilmākslas un ādas mākslas kolekcijas glabātāja, mākslas vēsturniece Rūta Rinka, pētot senus sieviešu žurnālus, atrada paklāja meta īsteno autoru.

Bet pētniecība vēl nav beigusies, jo nav zināms, kas šo paklāju ir audis un  kas bijis darba īpašnieks. Tā kā arī tekstilmākslas kolekcijā tiek gaidīta un apkopota informācija par trūkstošajām detaļām paklāja, kas darināts pēc  Ventspils mākslinieka Gedimina Leskinoviča meta, stāstā.