Stāsti rodas, skatot logu rūtis, kurās melnbaltos foto attēlotas Aizputes ielas pirms simts gadiem un šodien. Aizputes pagātni var izstaigāt pa rekonstruētu ar baļķiem un bruģi izliktu pilsētas ielu. Valsts karogs, villaine, sena naudas lāde – tie ir Aizputes muzeja eksponāti, kas staigājuši garus ceļus un mājup nākuši ilgi. Stāsts ne tikai par šīm muzeja vērtībām. Aizputes vērturi palīdz iepazīt Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga.

Šīs senās pilsētas vārds ir cēlies no kuršu vārda Āspūte, jo raugoties no Baltijas jūras piekrastes, tā atradusies aiz kāpām, tātad aizpūstiem smilšu kalniem. Laika gaitā to pārdēvēja vāciskā versijā par Hasenpoth – tulkojumā zaķa kāja. Un pirmais eksponāts, kas sagaida apmeklētāju ienākot muzejā, ir liecinieks no Hazenpotes laikiem – milzum smags cilnis, kur divi lauvas tur zvaigznēm un apgāztiem enkuriem rotātu vairogu. Šis cilnis līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadiem ir rotājis šīs ēkas ārpusi – namu, kas būvēts 17. gadsimtā kā jaunā pils un vēlāk te atradusies Aizputes vidusskola.

Nākamie muzeja priekšmeti, atšķirībā no ciļņa, kas gadiem ir atradies uz vietas, ir ceļojuši ilgi un tālu, bet labā izskatā atnākuši atpakaļ – tāds ir pirms aptuveni simts gadiem darināts vilnas lakats košām – sarkanas, zilas, melnas un zaļas krāsas rūtīm un bārkstīm, reiz piederējis Aizputes muzeja dibinātāja sievai Almai Audriņai.

Tālāk dodamies pastaigā pa Aizputi, ekspozīcijā, kur grīda klāta ar bruģakmeņiem un baļķu laipām-

Bet ielūkojoties pa logiem redzam šuvējas darba piederumus no tiem laikiem, kad Lielajā ielā darbojās Herca Brandenburgera drēbnieka darbnīca, tepat arī bija Jākoba Izaksona un Levina Krāmera koloniālpreču veikali, Jēkaba Rudzīša sīkpreču veikals un Hirša Ābrama Cīgela „Kvasa tirdzniecība no pagraba”, bet Markuss Fogels degvīna noliktavā tirgoja degvīnu un spirtu.

Saldumu mīļotāji varēja iegriezties Augusta Alkšņa ēdienu veikalā un konditorejā vai pie Leokadija Saveļjeva, kurš turēja saldējuma un augļu veikalu. Uz šīs ielas arī atradās Haima Šteina maiznīca un Mārtiņa Zuntlera kurpnieka darbnīca, Indriķa Reizupa ēdienu māja un Beilas Jākobsones apavu veikals, bet ziedu mīļotājas pēc preces iegriezās Jozefīnes Kaušēnas puķu un sēklu veikalā. 

Mazliet tālāk aromāts vēstīja, ka esat nonākuši pie Paula Toniga desu darbnīcas, bet AS „Lippert” veikalā varēja iegādāties rakstāmmašīnas, velosipēdus un pat tā laika jaunumu - radio aparātus. Šos stāstus ar daudzum daudziem tirgotavu sarakstiem ikviens var atrast Aizputes novadpētniecības muzeja interneta mājaslapā, kur tiek piedāvāta virtuāla pastaiga ar aprakstiem un fotogrāfijām, kā minētie nami izskatījušies senāk un tagad.

Arī sporta vēsture Aizputē ir iemūžināta šajā muzejā. Līdzās fotogrāfijām, diplomiem un kausiem te ir eksponēti arī sporta tērpi no pagājušā gadsimta 70. un 80 gadiem un tostarp vienkārša motociklista ķivere, kam daudzās plīsuma vietas ir sadziedētas ar epoksīdsveķiem - tas ir stāsts par laikiem vēl samērā nesenā pagātnē, kad reti kuram sporta entuziastam bija pieejams nepieciešamais aprīkojums.

Liesi un trekni, baigi un zelta gadi - tie visi ir aplūkojami Aizputes novadpētniecības muzejā, kur, kā teic muzeja vadītāja Jolanta Berga, Aizputes vēstures lietas bauda cieņpilnas vecumdienas un tās te var apskatīt, dažas pat aptaustīt un iejusties Aizputes vēsturē.