„Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu. Tā es domāju." Šie vārdi pieder ļoti aizrautīgam pedagogam, muzejniekam un literātam Jānim Grestem.

Uzsākot jauno mācību gadu, skatām lietas no Jāņa Grestes skolu muzeja un derīgo izrakteņu kolekcijām.

Par Grestes pedagoģisko darbu un viņa vākumu stāsta Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja, mineraloģe Sanita Lielbārde.

"Neatlaidīgais kalnā kāpējs, pelēkais akmens, kas prot stāstīt, "rūcošs akmens kalnā un strautā" (R.Blaumanis) … ar šādiem  epitetiem  Jāni  Gresti ir raksturojuši laikabiedri. 

Šis ir cilvēks, kura vākums bijis par pamatu Skolu muzejam, Rakstniecības un mūzikas  muzejam, Derīgo izrakteņu muzejam. Viņš kolekcionēja  daudz un dažādus priekšmetus, sākot no zīmuļa, kas reiz piederējis Rainim, līdz divarpus metru lielam krokodilam (beigtam), no Pēterburgas vestam. Un tas viss tik ar vienu mērķi –iepazīstināt  un izglītot citus ar dabas  bagātībām un kultūrvēsturi.

13 gadus no sava darbīgā mūža Greste pavadīja Jelgavā, kad viņu tur uzaicināja pedagoga darbā uz toreizējo pilsētas 2. vidusskolu. Un par to laiku vēstī priekšmeti, ka tagad  glabājas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Vairāk par Grestes devumu stāsta  šī muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis.

Kopā ar Aldi Barševski dodamies uz muzeja krājuma telpām, kur krājuma glabātājs ir izlicis apskatei burtnīcas, piezīmes, fotogrāfijas, minerālu kolekciju un Jāņa Grestes personīgās lietas – spieķi, maku, kā arī kastīti ar pincetēm, skalpeļiem. Mēs abi mēģinām saburtot uz kastītes  iegravēto veltījumu.

Starp dažādiem ar pedagoģiju saistītiem rakstiem un izdevumiem skatām arī aprakstītas lapas un lapeles, kur dažos vārdos muzejnieks ir fiksējis iespaidus no ceļojuma pa Itāliju.

"Ja Jūs iegriezīsities pie viņa, viņš jūs paņems aiz svārku pogas, vadās gar nebeidzamām minerālu kolekcijām un stāstīs par nedzīvajiem akmeņiem tik daudz dzīvu un interesantu lietu, ka jūs stāvēsit un klausīsities kā visaizrāvīgākajā romānā." Tā 1947. gadā žurnālā "Bērnība" par Jāni Gresti raksta dzejnieks Valdis Grēviņš.

Mūsu zemes akmeņi bija vēl viena Grestes kaislība, kas rezultējās daudzveidīgās minerālu kolekcijās, tās bija daļa no Jāņa Grestes darba Zemes bagātību pētīšanas komitejā, vēlāk komiteja pārtop par institūtu. Tur skolotājs, muzejnieks un mineralogs izveido Latvijas derīgo izrakteņu  muzeju. Daļa no Grestes minerālu kolekcijām tagad glabājas Latvijas Nacionālajā  dabas muzejā. Šo  vākumu lūkoju kopā ar muzeja  Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāju, mineraloģi Sanitu Lielbārdi. Viņa stāsta, kā sākās mūsu zemes bagātību popularizēšana.

Pateicoties Jāņa Grestes aktīvai vietējo apdares materiālu popularizēšanai 1936. gadā Tiesu pils būvniecībā (tagad zināma kā Augstākā tiesa) tika apšūta ar Latvijas laukakmeņiem, teic Sanita Lielbārde un turpina izrādīt muzeja krājumā ievietotos dārgumus, tai skaitā pagājušā gadsimta 30. gados gatavotas piespraudes no kvarca porfīra.