Aknīstes novadpētniecības muzejā šīs pilsētas un tās apkaimes vēsturi „stāsta” sens skapis ar ierakstiem, kas vēsta par baroniem un par kolhozu, krēsls no etnogrāfiskās izstādes. Uzzināsim, kā te Pirmā pasaules kara laikā te nonākusi krūzīte ar turku sultāna attēlu, kā senāk te zilu dziju krāsojuši un ko ebreji Aknīstes veikalos tirgojuši.

Aknīstes Novadpētniecības muzeja vadītāja Līga Jaujeniece dzimusi, augusi, kā šai pusē teic – akneišone, ne reizi vien par savu dzimto vietu saka – miests, bet saka to ar lepnumu. Aknīste ir neliela apdzīvota vieta ar aptuveni tūkstoti iedzīvotājiem, bet raibu un bagātu vēsturi – ar izciliem kokamatniekiem, rosīgiem ebreju tirgotājiem, prasmīgām dzijas krāsotājām un muzejisku retumu – porcelāna krūzi ar turku sultāna attēlu.

Muzeja ekspozīcijā vienā no vitrīnām redzamas dažas grāmatas – biezāki un plānāki izdevumi ar nosaukumu "Aknīstes izloksne", ne tie spožākie un pamanāmākie eksponāti, gluži tāpat kā izloksne, kuru svešs cilvēks reti kad izdzirdēs Aknīstē uz ielas vai kādā sabiedriskā vietā, bet akneišoniem ir pamats ar to lepoties.

Par pagājušā gadsimta 20. – 30. gadiem muzejā liecina gan dažādi priekšmeti, gan palielināta fotogrāfija, kur redzami pārsvarā divstāvu māju puduri, rau, te lietuviešu skola, te ēka, kur latviešu un ebreju bērni kopā mācījušies, te aptieka, te Vanaga traktieris.

Savulaik Aknīstē puse no iedzīvotājiem bija ebreji un kā teic Līga Jaujeniece, šajā mazajā miestiņā bija 22 ebreju veikali, gan sīkpreču tirgotavas gan lielāki uzņēmumi, un viens no tādiem piederēja Berkoviču dzimtai. Šneiers Berkovičs savā veikalā tirgoja Ērenpreisa firmas velosipēdus.

Kamēr ebreji Aknīstē rosījās pa savām tirgotām, tikām latviešu amatnieki šajā pusē bija izslavēti kā vienkāršu, bet kvalitatīvu mēbeļu gatavotāji. Par to liecina vairāki muzeja priekšmeti, viens no tiem tumšs koka krēsls, gotiskā stilā veidotu garenu atzveltni, sēdeklī kā sietā sacaurumots zvaigznes raksts. Tagad tas lepni gozējas muzejā, bet pirms pāris gadiem pussabrucis un visu aizmirsts čurnēja kādā Gārsenes pagasta šķūnītī, līdz Līga Jaujeniece to izvilka dienasgaismā.

Vēl kāda mēbele ir visai parasta paskata, bet ar neparastu stāstu, tas ir drēbju skapis, kas savu dzīvi ir sācis pirms krietni vairāk nekā simts gadiem un tas noticis Gārsenes pilī.

Vienkāršība, bet kvalitāte valdījusi gan Gārsenes baronu istabās, gan arī Aknīstes etnogrāfiskajos rakstos, jo nu esam pienākuši pie ekspozīcijas ar rokdarbiem un šīs puses adītiem dūraiņiem. Raksti cimdiem nav sarežģīti, bet to sevišķums slēpjas kāsu salikumā uz balta pamata rindojas tumši zils ornaments skujiņu un saulītes rakstā. Kā smej Līga Jaujeniece, kamēr to dziju tik koši zilu dabūjusi, saimniece ir tā nogurusi, ka vairs neesot bijis spēka ko sarežģītu izadīt.

Un liekot pēdējo pērli šajā Aknīstes muzeja kreļļu virtenē, tā iemirdzēsies nedaudz eksotiskā gaismā, jo runa ir par baltu porcelāna krūzīti, ko rotā turku sultāna Mehmeta V attēls. Uz mums noraugās militārā uniforma tērpts kuplūsains vīrietis, galvā tam tradicionālā turku cepure feska – sarkana un apaļa, kā īss konuss.

Dažas no Aknīstes novadpētniecības muzeja pērlēm līdzēja atrast muzeja vadītāja Līga Jaujeniece.