Kārtu kārtām, kā sīpola miza, tāda šobrīd ir Alsungas pils, kura piedzīvo lēnu atjaunošanu. Te neatrast spozmi un krāšņumu un lietas, kas vēstītu par iespaidīgās un senās celtnes vēsturi. Gadsimtu gaitā, mainoties tās saimniekiem, Alsungas pils ir saglabājusi varenos mūrus un vietumis pagātnes liecības, kas ļauj nojaust par pagātni un tās iemītniekiem. Alsungas pils ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas savu vēsturisko izskatu ir daļēji saglabājusi līdz mūsdienām. Lai arī no sendienu interjera pilī saglabāta tik neliela daļa, tomēr arī te ir lietas, kas vēsta par laika posmu sākot no 14. gadsimta. Raidījumā runājam par dižciltīgiem pils saimniekiem un neskatāmiem īrniekiem un viņu atstātajām pēdām šajā kultūrvēsturiskajā piemineklī.

Alsungas pils ir kā tāda paputējusi aristokrāte - laika patinas klāta, redzamām grumbām un rievām, bet tomēr tās vaibstos ir manāmas pēdas no bijušās godības.

Alsungas pils celta ap 14. gadsimta pirmo pusi, kad tā būvēta kā Livonijas ordeņa mītne. No senās ēkas līdz šodienai ir saglabājusies daļa no austrumu korpusa pagrabiem, dienvidu korpuss, kā arī divi nocietinājumu torņi. Pils vairakkārt tikusi pārbūvēta, ievērojamākie tās saimnieki ir bijuši grāfi Šverini, pateicoties kuriem Alsunga, vai kā agrāk šo vietu sauca – Alšvanga, zināma kā katoļticīgs apgabals.

Pēc viņiem pils nonāk Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona īpašumā, kurš pats te nav dzīvojis, bet pili izīrējis, vēlāk, 18. gs. Beigās, pili atpērk cariskās Krievijas pārstāvji un turpina Bīrona uzsākto izīrēšanu dažādiem ļaudīm, kuri, nomainot cits citu, arī sev līdz aiznes vērtīgos un greznos interjera priekšmetus. Laikam ejot, mainoties varām un pils saimniekiem, nonākam līdz 20.gadsimtam, kad te tiek ierīkots gan pasts, gan tiesas zāle, gan skolas internāts un arī šautuve – tādas ir jaunāko laiku vēstures pēdas Alsungas pilī, un katra no tām te ir atstājusi savu nospiedumu.

Alsungas tūrisma informācijas un vēsturiskā centra vadītāja Inga Bredovska ekskursiju allaž sāk pils tornī.

Lai saskatītu pils vērtības, ir jābūt vērīgam lūkotājam, jo te spēka ir teiciens “ Dievs slēpjas detaļās”. Kaut krāsns, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pamatīgi aplupusi, atsedzot vairākas krāsu kārtas, bet ciešāk un ilgāk uz to veroties, ieraugām olīvkrāsas toņos rūpīgi izzīmētu ziedu un augļu kompozīciju.

Lai arī laika zobs un neskaitāmie īrnieki ir atstājuši robus un postošas pēdas pils vēsturē, tomēr jānovērtē atstātais mantojums, vai, pareizāk sakot, paliekas no tā. Kā uzskata arhitektūras un būvniecības eksperti, tad lielākā kļūda ir bijusi 1928. gadā, kad Alsungas kultūras un strādnieku biedrības vajadzībām uz vecajiem pamatiem pils ziemeļaustrumu stūrī uzbūvēja tautas namu, bet rietumu korpuss tika kapitāli pārbūvēts Alsungas skolas vajadzībām. No pieminekļu aizsardzības viedokļa tā ir vislielākā kļūda visā pils celtniecības vēsturē. Tā var lasīt 1972. gadā laikrakstā „Literatūra un Māksla”.

Lielās zāles, kur agrāk droši vien tika uzņemti viesi un rīkotas balles tika sadalītas vairākās daļās, te izveidotas klašu telpas un dažviet šajās jaunajās sienās tika iebūvētas 17. gadsima greznās vēlīnā baroka
formās veidotas durvis ar metāla apkalumiem , kuras laika gaitā zaudējušas detaļas iedzīvojušās neskaitāmās krāsu kārtās, tomēr izdzīvojušas līdz mūsdienām.