Alūksnes Bānīša stacijas muzejs ir iekārtots 1901. gadā celtā dzelzceļa bagāžas šķūnī. Te noris ceļojums laikā un telpā, piestājot 10 stacijās posmā Alūksne – Gulbene un klausoties vietējo stāstus. Te var aplūkot sendienu dzelzceļnieku piederumus, iepazīt dzelzceļa vēsturi un sagaidīt arī bānīti.

Kopā ar Alūksnes Tūrisma informācijas centra vadītājas vietnieci Daci Bumbieri-Auguli dosimies nelielā ceļojumā šajā ēkā, kur iepazīstam daļu no valsts nozīmes vēstures pieminekļa – 33 kilometrus garās dzelzceļa   līnijas Alūksne – Gulbene.

Vidzemes pievedceļu sabiedrība jau 1898. gadā sāka būvēt 210  kilometrus garo Pļaviņu – Valkas šaursliežu dzelzceļa līniju. Kā  savā darbā par Vidzemes dzelzceļu vēsturi raksta  vēsturnieks  Andris Biedriņš  „1901. gada būvsezonā dzelzceļa trasē dažbrīd vienlaicīgi bija nodarbināti vairāk nekā 1500 cilvēku. Rezultātā 1902. gada 12. oktobrī atklāja vilcienu pagaidu satiksmi no abiem gala punktiem, bet sākot no 1903. gada jūlija ik dienas visas līnijas garumā apgrozībā bija divi vilciena sastāvi.”

Skatot uz Alūksnes staciju, no sākotnējās  būves palikusi tik viena trešdaļa, jo Otrā pasaules karā ēka tika krietni papostīta, bet nu šīs puses dzelzceļa vēsture ir iemūžināta minētajā bagāžas šķūnī.

Kopā ar Daci tāpat kā citi ekspozīcijas apmeklētāji piesēžam desmit stacijās, lai paklausītos aculiecinieku stāstus par sendienām posmā Alūksne – Gulbene. Skārienjūtīgā ekrānā var aplūkot  dzelzceļa vēsturi gan  fotogrāfijās, gan faktos un skaitļos, savukārt ekspozīcijā izvietoti stikla lodziņi skatam paver priekšmetus, kas raksturo dzelzceļa ikdienu.

Katrā stacijā savs stāsts – citviet par ballēm un pirmo mīlestību, citviet  skarbāki stāsti par kara laiku… Katram šo desmit staciju apkaimē dzīvojošajiem savas atmiņas.

Līdzās  mūsdienu virtuālās realitātes piedāvājumam,  ir arī  īstas taustāmas lietas no pagātnes, tā, piemēram, stacijā Stāmeriena, piesēžot pie vagona galda apmeklētāji var pāršķirstīt  apbružātu  grāmatu – Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romānu „Gepards”, kuru, kā leģenda vēsta, viņš sāci  rakstīt viesojoties Stāmerienas pilī, kur viņš satika savu nākamo siev u- baronesi Aleksandru fon Volfu.

Jāatceras, ka Bānītis nebija tikai starp Alūksni un Gulbeni kursējošs, vientuļš vilcieniņš. Tas pavēra daudz plašākas iespējas gan kravu pārvadājumiem, gan pasažieriem ļaujot nokļūt, piemēram, Pērnavas un Rīgas ostās. Pļaviņās un Valkā no šaursliežu dzelzceļa varēja pārsēsties vilcienos uz tālākiem galamērķiem,” tā par šo ekspozīciju raksta industriālā mantojuma un dzelzceļa vēstures eksperts Toms Altbergs.

Īpašu nozīmi  dzelzceļa vēsturē šī līnija  ir saglabājusi arī ar speciāli aprīkotiem vagoniem, kas savulaik pārvadāja  preces, tostarp arī sviestu.

Dzelzceļa vēsture šeit redzama ne tikai ekspozīcijas zālē, bet arī tualetē interesenti var izpētīt  pagājušā gadsimta  vilcienu sarakstus.

Pagājušā gadsimta  60.- 70.  gados samazinās  šaursliežu dzelzceļu nozīme un vairums no līnijām tiek slēgtas, taču ne Gulbenes – Alūksnes līnija. Te vilcienu izmanto gan vietējie iedzīvotāji, gan padomju armija, kas pa šo līniju pārvadā gan kareivjus, gan  akmeņogles.

1984. gadā  Alūksnes – Gulbenes šaursliežu dzelzceļu pasludina par vietējās nozīmes kultūras pieminekli un tā līdz mūsdienām ir šis sliežu ceļš ar visu ritošo sastāvu ir izdzīvojis, iemantojot valsts nozīmes industriālās kultūras mantojuma statusu.