Alūksnes Bānīša stacijas muzejs ir iekārtots 1901. gadā celtā dzelzceļa bagāžas šķūnī. Te noris ceļojums laikā un telpā, piestājot 10 stacijās posmā Alūksne – Gulbene un klausoties vietējo stāstus. Te var aplūkot sendienu dzelzceļnieku piederumus, iepazīt dzelzceļa vēsturi un sagaidīt arī bānīti.
Kopā ar Alūksnes Tūrisma informācijas centra vadītājas vietnieci Daci Bumbieri-Auguli dosimies nelielā ceļojumā šajā ēkā, kur iepazīstam daļu no valsts nozīmes vēstures pieminekļa – 33 kilometrus garās dzelzceļa līnijas Alūksne – Gulbene.
Vidzemes pievedceļu sabiedrība jau 1898. gadā sāka būvēt 210 kilometrus garo Pļaviņu – Valkas šaursliežu dzelzceļa līniju. Kā savā darbā par Vidzemes dzelzceļu vēsturi raksta vēsturnieks Andris Biedriņš „1901. gada būvsezonā dzelzceļa trasē dažbrīd vienlaicīgi bija nodarbināti vairāk nekā 1500 cilvēku. Rezultātā 1902. gada 12. oktobrī atklāja vilcienu pagaidu satiksmi no abiem gala punktiem, bet sākot no 1903. gada jūlija ik dienas visas līnijas garumā apgrozībā bija divi vilciena sastāvi.”
Skatot uz Alūksnes staciju, no sākotnējās būves palikusi tik viena trešdaļa, jo Otrā pasaules karā ēka tika krietni papostīta, bet nu šīs puses dzelzceļa vēsture ir iemūžināta minētajā bagāžas šķūnī.
Kopā ar Daci tāpat kā citi ekspozīcijas apmeklētāji piesēžam desmit stacijās, lai paklausītos aculiecinieku stāstus par sendienām posmā Alūksne – Gulbene. Skārienjūtīgā ekrānā var aplūkot dzelzceļa vēsturi gan fotogrāfijās, gan faktos un skaitļos, savukārt ekspozīcijā izvietoti stikla lodziņi skatam paver priekšmetus, kas raksturo dzelzceļa ikdienu.
Katrā stacijā savs stāsts – citviet par ballēm un pirmo mīlestību, citviet skarbāki stāsti par kara laiku… Katram šo desmit staciju apkaimē dzīvojošajiem savas atmiņas.
Līdzās mūsdienu virtuālās realitātes piedāvājumam, ir arī īstas taustāmas lietas no pagātnes, tā, piemēram, stacijā Stāmeriena, piesēžot pie vagona galda apmeklētāji var pāršķirstīt apbružātu grāmatu – Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romānu „Gepards”, kuru, kā leģenda vēsta, viņš sāci rakstīt viesojoties Stāmerienas pilī, kur viņš satika savu nākamo siev u- baronesi Aleksandru fon Volfu.
Jāatceras, ka Bānītis nebija tikai starp Alūksni un Gulbeni kursējošs, vientuļš vilcieniņš. Tas pavēra daudz plašākas iespējas gan kravu pārvadājumiem, gan pasažieriem ļaujot nokļūt, piemēram, Pērnavas un Rīgas ostās. Pļaviņās un Valkā no šaursliežu dzelzceļa varēja pārsēsties vilcienos uz tālākiem galamērķiem,” tā par šo ekspozīciju raksta industriālā mantojuma un dzelzceļa vēstures eksperts Toms Altbergs.
Īpašu nozīmi dzelzceļa vēsturē šī līnija ir saglabājusi arī ar speciāli aprīkotiem vagoniem, kas savulaik pārvadāja preces, tostarp arī sviestu.
Dzelzceļa vēsture šeit redzama ne tikai ekspozīcijas zālē, bet arī tualetē interesenti var izpētīt pagājušā gadsimta vilcienu sarakstus.
Pagājušā gadsimta 60.- 70. gados samazinās šaursliežu dzelzceļu nozīme un vairums no līnijām tiek slēgtas, taču ne Gulbenes – Alūksnes līnija. Te vilcienu izmanto gan vietējie iedzīvotāji, gan padomju armija, kas pa šo līniju pārvadā gan kareivjus, gan akmeņogles.
1984. gadā Alūksnes – Gulbenes šaursliežu dzelzceļu pasludina par vietējās nozīmes kultūras pieminekli un tā līdz mūsdienām ir šis sliežu ceļš ar visu ritošo sastāvu ir izdzīvojis, iemantojot valsts nozīmes industriālās kultūras mantojuma statusu.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X