Sagaidot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi, paviesosimies muzeja krājuma telpās. Tur aplūkosim sudraba saktas, ar kādām agrāk rotājās turīgas zemnieces, klausīsimies svilpauniekus un uzzināsim, ar ko lāde no tīnes atšķiras un ko glabāja vācelē un ko - cibiņā.

1924. gada 2. februārī Pieminekļu valdes sēdē tika pieņemts lēmums par priekšdarbu sākšanu, lai izveidotu Brīvdabas muzeju. Sākotnēji lūkoja pēc  vietas jaunajam muzejam gan Ķeizarmežā, gan Jaungulbenē, gan Aizkrauklē, stāsta Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs, vēsturnieks Mārtiņš Kuplais, cilvēks, kura zināšanas gan par muzeju, gan Latvijas etnogrāfijas vēsturi ir enciklopēdiskas.

Pabraucam  garām tēlnieka Kārļa Zāles skulptūrai „Senlatvietis”, kur zem šūnakmenī kaltās  senā baltu vīrieša galvas lasāms muzeja moto: „Kas senatni pētī, nākotni  svētī.” Tad dodamies garām Usmas baznīcai, Kurzemes sētai, Vidzemes sētai, garām smēdei, labajā pusē atstājam kalnā esošas holandiešu tipa vējdzirnavas, garām jaunsaimnieka mājai un nonākam pie  neizskatīgas divstāvu ēkas, kura sevi slēpj tūkstošiem pagātnes dārgumu. Tā ir muzeja krātuve.

Mārtiņš Kuplais iepazīstina, kā pats teic, ar saviem rūķīšiem - kolēģēm, kas atbildīgās par konkrētām krātuvēm un pirmā pietura ir tekstiliju krājumā, kur šoreiz vis nerunāsim par cimdiem, lakatiem, jostām, villainēm un citiem apģērba gabaliem, bet sīkāk iepazīstam sudraba saktas, ko apskatei sagatavojusi tekstiliju krājuma glabātāja Aija Vistere.

Greznās sudraba saktas apskatījuši, dodamies uz keramikas kolekciju, kur šī krājuma glabātāja Gunta Dimza ir sagatavojusi skanīgus  priekšmetus un tos klausāmies galvenā krājuma glabātāja Mārtiņa Kuplā izpildījumā.

Ierasti, daudzinot podnieku veikumu, minam Latgales keramiķus, bet  ir arī zināmi vārdi no citiem novadiem - vidzemnieks Jēkabs Dranda no Smiltenes puses, slavens ar saviem krāšņajiem rakstainajiem traukiem, un kurzemnieks Kārlis Volgemūts, pazīstams ar savām dzeltenīgajām smagnējām zaru kannām. Arī šī muzeja krājumā ir minēto vecmeistaru darbi un ir stāsts par  Rucavas podniecības pēdējā pārstāvja Volgemūta darinātājām zaru kannām.

Atzīmējot Latvijas  Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi, ceļojums pa krājuma telpām turpinās un nākamā pietura ir koka un metāla priekšmetu glabātuvē. Te būs īsais orientēšanās kurss mūsu senču taras trauku nosaukumos, uzzināsim, kas ir latviešu krēsls, bet sākumā iepazīstamies ar cienījama vecuma pūra lādi.

Ceļojumu noslēdzot, iepazīstam Vaidavas krēslinieku darinājumus - vieglus sēžamos ar  pītu meldru sēdekli.

Ja pēc apraksta apjaušat, ka kādam no jums šāds krēsls atrodas mājā, šķūnī vai bēniņos, tad glabājiet to rūpīgi, jo tā ir liecība par latviešu krēslu darinātāju  vēsturi, teic vēsturnieks, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks un galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais.