Alūksnes novada Annas pagasta dzirnavu muzejam šis ir jubilejas gads – pašām dzirnavām aprit 225 gadi, bet muzejs te nodibināts pirms 35 gadiem. Tā veidotājs Viktors Ķirps ir vadījies pēc Kārļa Ulmaņa atziņas „Lauku sēta ir tautas šūpulis. Mūsu bagātības pirmavoti ir zeme un darbs”. Te arī aplūkojam pašdarinātus darbarīkus, vietējās kapelas pašgatavotos mūzikas instrumentus un izzinām, ko šajā pusē dēvēja par “šapariju”, kā arī iepazīstam runātīgu muzeja kaķi.

Pagājušā gadsimta 80. gados toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Viktors Ķirps ierosināja gan kapitāli izremontēt nolaisto Ates jeb, kā agrāk sauca, Otes dzirnavu ēku, un vienlaikus pats vāca senlietas un mudināja arī vietējos iedzīvotājus tādējādi apzināt pagasta vēsturi. Gadiem ejot kolekcija parauga muzejā, kas tagad dzirnavu teritorijā ir izveidojusies kā Vidzemes lauku sēta ar 11 dažādām ēkām, un seno darba rīku kolekciju. Kopā ar tagadējo muzeja vadītāju Janitu Šolinu sākam ceļojumu pa dažām no ekspozīcijas ēkām.

Runājot par pašām dzirnavām, tās ēkas pagaidām ir iekonservētas un par to darbību vēsta muzeja zālē izliktie priekšmeti un dokumenti. Ottes jeb Ates dzirnavas savu uzplaukumu piedzīvoja Latvijas brīvvalsts laikā, kad te sāka rosīties Aleksandrs Rengarts. Izstaigājis Pirmā pasaules kara takas, tehnisko izglītību ieguvis gan Rīgas Politehnikumā, gan Maskavas augstākajā tehniskā skolā, un interesanti, ka viena no darba vietām Rengartam bijusi Tulas patvāru fabrikā, kur viņš strādājis par tehniķi, bet tad atgriezies Latvijā un 1924. gadā pārņēmis savā aprūpē šīs dzirnavas.

Kā raksta “Malienas Ziņas” 1938.gadā: “Jau 14 gadus Annas pagasta Ottes dzirnavas vada Aleksandrs Rengarts. Kad viņš pārnāca, uzņēmums bija galīgi nolaists un pa daļai izpostīts. Pateicoties viņa lielai darba mīlestībai, tagad rūpniecība labi nostādīta, par kuru labu atsauksmi dod vietējie un apkārtnes lauksaimnieki. Dzirnavās ierīkoti 2 maļamie gaņģi, grūbu dzenamā ierīce, bīdelēšana (moderna ierīce) un visjaunākās konstrukcijas vilnas kāršamās un vērpjamās mašīnas. Bez minētā vēl rūpniecībā darbojas koku apstrādāšana - zāģēšana, ēvelēšana un spundēšana. Minētā rūpniecība ir par svētību pagastam un apkārtnei.”

Savukārt, muzejā Janita Šolina rāda jau padomju laiku dokumentus par dzirnavu darbību.

Dodamies arī uz spēkratu novietni - lielu šķūni, kurā apmeklētāji var izmēģināt roku linu kulstīšanā un reizi gadā - pļaujas svētkos - redzēt kā darbojas zirga vilkts linu rats.

Muzeja krātuvē skan tautas muzikantu "Ziemeļmala" mūzika, jo šī grupa sadarbojas ar Ates muzeju, un šis skanīgais fons nav izvēlēts nejauši, jo apskatei tiek izlikti mūzikas instrumenti, ko savulaik darinājuši pagasta amatnieki un spēlējuši uz tiem vietējie muzikanti - Uranažu kapelas dalībnieki.

Nav tikai tā, ka muzeja krātuves dārgumi te glabājas skapjos un gaismā tiek celti žurnālistiem par prieku. Šajā vasarā arī apmeklētāji varēja minētos mūzikas instrumentus apskatīt un palasīties arī peršas, ko par Uranažu kapelu savulaik sacerējis aktieris un režisors Voldemārs Cauka, kurš dzimis šajā pagastā.