Ieraksts Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā muzejā "Braki" tapa laikā, kad tur pagalmā ziedēja baltrozīšu krūms, tāpēc uzzināsim, ko rakstniekam nozīmēja šie ziedi. Vēl lapojam divas grāmatas, kas nākušas klajā paša Blaumaņa apgādā, un muzeja vadītāja Zinta Saulīte atklāj, kā "Brakos" nonāca viens no eksponātiem - sena gultiņa, ko dāvāja literatūrvēsturniece, Blaumaņa dzīves un darbu pētniece Līvija Volkova.

Mans rožu krūms slinks rožu krūms,
Kaut dārza vidū tam vieta.
Kad jasmīni jau smaržoja,
Tas tikai vēl pumpurus rieta.

Bet silta nakts, bet viņa nakts,
Tā zināja, ko tā man iedos:
Kad šorīt uz lieveņa izgāju,
Krūms stāvēja pilnos ziedos.

Tā vienā no saviem dzejoļiem rakstīja Rūdolfs Blaumanis.

„Egles un dārzs, kas tagad apņem „Braku” istabu, ir viņa pašrocīgi stādīti. Viņš rūpējās par puķēm. Pie viņas ieejas durvīm un pagalmā vēl tagad aug rožu krūmi. „Braku” kungs bija viens no nedaudzajiem ērglēniešiem, kas toreiz rūpējas par mājas izdaiļošanu. Par māju bez  kokiem  viņš teica: ”Plika kā pakaļa.”,” – tā savukārt literatūrzinātniece Līvija Volkova grāmatā „Blaumaņa zelts” ir pierakstījusi rakstnieka laikabiedru atmiņas.

Kāpēc stāstu par krājuma lietām Blaumaņa memoriālajā muzejā „Braki” sākam ar rožu pieminēšanu? Jo ieraksts tur tapa laikā, kad pagalmā ziedēja maijrozīšu krūms…

1898. gadā Rūdolfs Blaumanis dienasgrāmatā raksta: „3. jūnijs. Baltajām rozēm ir pumpuri. Jasmīns arī grib ziedēt. Sarkanās rozes vēl nedaudz kavējas. 5. jūnijs. Zied baltās un sarkanās rozes.”

Tik tālu par „Braku” saimnieka mīlestību uz ziediem, turpinājumā muzeja vadītāja Zinta Saulīte aicina iekšā mājā un rakstnieka darbistabā iepazīstam Blaumaņa kaislību uz lasīšanu.

Nākamie krājuma dārgumi ir divas grāmatas – viena - pelēka, plāna ar vāka zīmējumu, kur redzama nāve un slīcējs. Tā noveli „Nāves ēnā” 1900. gadā Blaumanis pats izdod savā apgādā Rīgā, Tērbatas  ielā 7. Par to stāsta Zinta Saulīte.

„1899. gada novembrī Blaumanis publicē sludinājumu, ka drīzumā atvērs „Grāmatu un rakstāmlietu pārdotavu”. Reizē ar to Blaumanis paziņo, ka pirms Ziemassvētkiem izdos Andrieva Niedras un savus dzejoļus kopīgā krājumā. Veikals tiek ierīkots un atvērts, bet pastāv tikai trīs dienas, jo Blaumanis attopas, ka viņam draud iekrišana un pārdod  visu ierīkojumu tirgotājam Ozoliņam,” – tā lasām Annas Kuzinas grāmatā „ Blaumanis tuvplānā.”  „Braku” muzeja vadītāja rāda minēto grāmatu, kas tika izdota  neilgajā  rakstnieka veidotā apgāda laikā.    

„„Braki” jau vispār man bija tā vieta, uz kurieni braucu kā svētceļojumā. Sastapšanās ar „Brakiem” ir ļoti dziļa sastapšanās ar Blaumani.  „Braki” ir viena no galvenajām  Latvijas svētvietām.”

Tā par savu pieredzi, strādājot par „Braku” muzeja vadītāju, grāmatā „Braki. Blaumanis. Mājas” raksta literatūrzinātniece un rakstnieka dzīves un daiļrades pētniece Līvija Volkova. Saistībā ar viņas vārdu uzzinām, kā „Brakos”  nonāca viens muzeja eksponāts.