Brīvdabas muzeju dārgumi. Ventspilī tāda ir 1874. gadā celtā “Smiltnieku” māja ar visu iedzīvi, kurā redzama gan pagājuša gadsimta 20. gadu rotaļlieta, gan ilgus gadus lietota pīrāgu mīklas vanniņa.

Muzejā “Andrupenes lauku sēta” uzzinām, kas ir “buca”, “krimanu grīzējs” un citi piederumi, kurus lietoja “bondars” jeb mucinieks.

Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā viesojamies vienā no vecākajām dzīvojamām rijām, kas celta 17. gadsimta 70.-80. gados un kurā savulaik atradusies skola.

Dagdas novada Andrupenes pagasta augstākajā vietā – 211 metru virs jūras līmeņa – atrodas muzejs ”Andrupenes lauku sēta”,

kur apskatei izlikts 19. gs. beigu Latgales lauku sētas komplekss, ar septiņām ēkām un šoreiz attālināta ekskursija būs uz klēti ar divi gali , kā man saka muzeja vadītāja Skaidrīte Pauliņa un šajā klētī īpašu ievērību pelna mucinieka jeb kā šai puse saka- bondara amata rīki un izgatavotie priekšmeti. Bet vispirms noskaidrosim kāda tad izskatās “klēts uz divi gali”.

Jācer, ka drīz vien arī apmeklētāji varēs aplūkot tuvplānā gan mucinieka valstību, gan visu pārējo latgaļu lauku sētu, bet tagad raudzīsim kādu citu ēku no 19. gs. beigu posma, kas tika uzcelta Kurzemē. Tā ir eksponēta Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī, kad to 2008. gadā. no Pārventas pārveda uz muzeja teritoriju.

Par Smiltnieku māju stāsta Piejūras brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Baiba Korše. Nama sākums ir datēts ar 1874. gadu,

kad Pēteris un Grieta Saknes sāk kopdzīvi uz maza smilšaina zemes gabaliņa ceļojoša kāpā, uzbūvē sev māju.Līdz 2008. gadam tajā nodzīvo piecas paaudzes un namā ir ļoti daudz oriģinālu priekšmetu, ko gadu gaitā šī dzimta ir ikdienā lietojusi.

Tālāk dodamies uz Latvijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju, un muzeja galvenais krājuma glabātājs, vēstures zinātņu doktors Mārtiņš Kuplais mani ir aizvedis pie liela pelēku guļbaļķu nama ar niedru jumtu.

Viena galā piedarbs, kur labība kulta, otrā galā divas dzīvojamās telpas, no kurām gala kambarī vairāk nekā 40 gadus noturētas mācības zemnieku puikām. Šī dzīvojamā rija celta ap 1670. - 80. gados, laikā, kad Vidzemē tika atvērtas lauku skolas. Bijusi tāda viena arī Valmieras muižā, bet tā 1702. gadā nodegusi.

Skolas kambaris ir iekārtots atbilstoši priekšstatiem par to laiku – garš šaurs galds, soli abās pusēs, līdzās krāsnij gaisam avots – skalturis, pie siena neliela melni krāsota dēļu tāfele. Tāda pat askēze un vienkāršība valda nākamajā telpā, kur vājā apgaismojumā, piedūmotā gaisā dzīvoja ļaudis, un uz ārdu baļķiem žāvējās labības kūļi.

Tāds ceļojums pa mūsu tautas izdzīvošanas, pieticības un praktiskuma vēstures lappusēm, kurās varam ļoti tuvu ielūkoties šajos brīvdabas muzejos.